– Mierīgi, Jančuk, palicis pavisam drusciņ, pacieties vēl drusciņ… Labs puika.
Bērns turpina slikti uzvesties, grib iet mājās un sūdzas un kašķējas. Vectēvs turpina iepriekš teikto:
– Viss ir labi, Jančuk. Tikai pāris minūtes, un mēs iesim mājās. Pacieties, puis.
Nebēdnis sāk vandīt produktus grozā. Vectēvs atkal ieturēti saka:
– Jančuk, Jančuk, nomierinies, nesatraucies. Vēl piecas minūtes, un mēs būsim mājās. Nomierinies, lūdzu.
Sieviete, kas visā bija noskatījusies, bija, godīgi sakot, pārsteigta. Viņa samaksāja par pirkumiem kasē un steidzās panākt vectēvu un viņa mazdēlu.
– Es zinu, tā nav mana darīšana, bet es apbrīnoju jūsu izturību. Par spīti tam, kā viņš izturējās, jūs palikāt tik mierīgs. Jančuk, tev ir ļoti paveicies ar savu vectēvu!
– Paldies, – uzsmaidīja vecais vīrs. – Bet Jančuks- tas esmu es. Bet šo mazo riebekli sauc Pēteris.
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru