Semināru nodarbībās bieži aizsākas saruna par mājas gariem.
“Manai vecmāmiņai lauku mājā dzīvo gariņš. Man ir lielisks kotedžas tipa dzīvoklis senā namā, kur valda pārticība un komforts, bet mājas gara nav. Arī veikalā, pat specializētā, tādu nenopirksi. Var dabūt miezerus, dzīvu un mirušu ūdeni, dezodorantu, kas tā īpašnieku padara neredzamu ceļu policijas radariem… Dzīvoklī staigā mājinieki un, protams, suns, nevis mājas gars. Kāpēc tāda netaisnība? Varbūt mājas garus neapmierina pilsētas dzīve? Kaut gan vecajos namos, pēc aculiecinieku stāstījuma, tādi kādreiz ir redzēti. Tas nav taisnīgi! Iznāk, ka vieniem tiek kūkas, bet citiem piga! Tas būtu tik superīgi, ja pie manis dzīvotu mājas gars. Es viņu pabarotu un padzirdītu. Kā stāsta – mājas gars ir ļoti noderīga būtne, ja vien viņš atzīst mājas saimniekus, – tad gan mājokli pieskatīs, gan palīdzēs ieskābēt gurķus un atbrīvoties no prusakiem. Kur viņu dabūt?”
Kas ir šie mājas gari?
Par viņiem zināms maz, jo cilvēki, kuri zināja, vai nu neprata vai neuzskatīja par vajadzīgu informāciju pierakstīt. Tie, kuri domā, ka zina – runā tādas lietas, ka ausis sarkst. To, ko esmu varējis uzzināt, parasti izstāstu semināros. Pēc visa spriežot, mājas gari ir lauku dzīvības forma ar intelekta un rakstura iezīmēm. Ar parastu redzi viņus nevar saskatīt. Tikai dažkārt sānskatā un uz pelēka fona var pamanīt palsu ēnu. Toties viņus lieliski redz kaķi. Ne velti senatnē mājas garu tradicionāli saistīja ar kaķi – tas atspoguļots tautas ticējumos, pasakās un senču nostāstos.
Atceros, kā mans mincis dažkārt lielām, apaļām acīm lūkojās tukšumā, lēni pagriežot galvu, bet pēc tam pieskrēja un ostīja tukšo vietu, žēli ņaudēdams un izteiksmīgi lūkodamies manī: “Saimniek, tas man no vecuma, vai tiešām te kaut kas bija? Varbūt iedosi baldriānus nervu nomierināšanai?”
To mājas garu, kurus sauc par primitīvajiem elementāļiem, uzdevums ir uzturēt kārtību strukturētā vietā (mājā, telpā u. tml.). Mājas garu mūža ilgums ir aptuveni septiņsimt astoņsimt gadu. Esmu tādus redzējis Rīgā. Viens dzīvoja kafejnīcā “Baltā roze” aiz pianīna, uz kura ļoti patika gulēt skaistulim runcim. Šim garam bija ap sešsimt gadu un viņam ļoti patika klausīties senu paziņu sarunās par dzīvi.
Tagad mājas gariem klājas grūti. Kādreiz viņi atradās dzimtas enerģētiskā kanāla plūsmā, palīdzēja ģimenei, tā viņu cienīja. Attīstoties cilvēku intelektam, pret viņiem sāka izturēties kā pret vecu ļaužu iedomām. Viņus aizmirsa vecos dzīvokļos un ēkās, viņus ignorēja… Vai, gluži otrādi – medīja, lai pēc tam … pārdotu jaunam saimniekam. Gatavais izsmiekls!
Mājas gari piedalās ģimenes saimnieciskajos darbos. Raugās, lai pārtikas krājumi nebojātos, uzvedina saimnieku vai saimnieci uz domu, ka tie jāpapildina, rada mājīguma un komforta atmosfēru. Saprotams, ka mājas garu uzvedībā var būt atšķirības. Tās nosaka viņu vecums.
Pavisam vecie ne labprāt pieņem mājā sadzīves tehniku un elektroniku, savukārt jauniņajiem rūp tikai atnestie vai pārstrādātie produkti. Iznāk, ka apstākļi, kādos veidojas ģimenes mājīgums, arī nosaka mājas gara ieradumus. Kā teiktu veci ļaudis: ”Agrāk VISS bija labāk! Gan laika apstākļi un daba, gan nauda bija īsta un meitenes jaunākas, nebija seriālu, bet cilvēki dzīvoja un ne par ko nebēdāja.
Tagad par jautājumu – kur atrast mājas garu? Tikai tur, kur tas mīt un nevienam vairs nav vajadzīgs. Parasti – pamestās viensētās. Kad notika masveida pārcelšanās uz jauniem mājokļiem, neviens par mājas gariem nedomāja, jo tiem neticēja. Ja mājas garu neaicina līdzi, viņš paliek tajā vietā, kur bijis vajadzīgs, tas ir, pamestajā mājā.
Tādā pamestā miteklī bez ģimenes kanāla enerģijas mājas gari ilgi nevar dzīvot – izvilks kādus divdesmit trīsdesmit gadus. Tas nozīmē, ka vajag izpētīt vecas kartes, salīdzināt tās ar jaunajām un doties turp, no kurienes nesen izvākušies cilvēki. Vēlams, lai māja būtu celta 19. gadsimtā. Tad tradīcijas vēl godāja, īpaši laukos.
Noskaņojieties vientulībai – nekādu īpašu brīnumu vai anomālu parādību nebūs. Lēni izstaigājiet pamesto ciemu, ielūkojoties mājās. Vai arī – izstaigājiet kādu konkrētu pamestu māju. Ieklausieties savās izjūtās. Atbrīvojieties no blakus domām.
Sākumā nekā nebūs, tikai šaubas: “Kāpēc uzvedos kā pēdējā muļķe?” Pēc tam radīsies sajūta – kāds murrā līdzīgi kaķim, kad to glāsta. Lūk, tas liecina par mājas gara klātbūtni. Un necentieties sev iestāstīt, ka tas ir caurvējš, ka jums nav atbilstoša noskaņojuma, ka varbūt sevi mānāt. Sajūta vai nu ir, vai tās nav.
Pēc tam jāveic rituāls. Mājas priekšā uz balta auduma (galdauts vai dvielis) jāuzliek cienasts un stundiņa jāpasēž, domās aicinot mājas garu. Viņu vajag saukt par “saimnieku” vai “vectētiņu”. Esiet pacietīgi un neatlaidīgi! Jūsu izjūtās viņš noteikti parādīsies.
Pieklājīgi uzaiciniet viņu dzīvot pie jums. Uzaicinājuma forma nav stingri noteikta – izdomājiet paši. Jums jābūt līdzi lielai somai vai mugursomai. Izņēmuma gadījumā varat ietīt viņu izklātajā galdautā vai dvielī. Bez tā rituāls var neizdoties. Protams, iespējami arī citi varianti. Semināros mēs tos sīki analizējām.
Pārradušies mājās, atritiniet audumu vai atveriet somu un sakiet: “ Lūk, šeit mēs dzīvojam, un tu, vectētiņ, te būsi saimnieks.” Pēc tam ielejiet krūzītē krējumu, uzlieciet uz tās ar sāli apkaisītu maizes gabalu un svinīgi novietojiet to uz skaistas salvetes. Iegaumējiet, kuru krūzīti un salveti izmantojāt. Turpmāk, cienājot mājas garu, lietojiet tikai tās. Mājas gariem ļoti nepatīk, ja neievēro etiķeti, tas ir, mājas kārtību.
Pats sev atvedu mājas garu no Krasnojarskas novada. Tas bija diezgan jauns, viņam vēl nebija simts gadu. Savulaik pārceļotāji bija atveduši to sev līdzi Stolipina reformu laikā no Volinas guberņas (Rietumukraina). Viņš bija pamests desmit gadus pirms mūsu ierašanās sādžā.
Mājas gars dzīvoja tās pēdējā mājā, bet mēs viņu uzreiz nesajutām, jo īsi pirms tam bija stiprs pērkona negaiss. Mēs piedāvājām viņam pārcelties pie mums. Mājas gars tūlīt piekrita, jo viņam nebija citu variantu, un varonīgi pārcieta garo ceļojumu.
Tieši pārcieta, jo viņš slimīgi pārdzīvo dzelzceļa spēcīgo elektromagnētisko lauku. Pēc tam nezin kāpēc nosprieda, ka mana māja ir viss divpadsmitstāvīgais nams, un nobijās, jo tik lielu platību nespēja aptvert. Paskaidrojām, kur ir viņa mājoklis un kur – kaimiņu.
Pēc tam sākās juceklis, kāds rodas, ja no mazcivilizētas vietas atved uz pilsētu gados vecu radinieku: “Kur jums ir aka un pagrabs, kāpēc tik maz krājumu ziemai, kur ir pūrs?”
Analoģiska situācija var rasties arī tad, kad svētku reizē ieliesit savam “vectētiņam” kādu mēriņu. Viņš var arī nedzert, kā tas notika ar mūsu mājas garu. Acīmredzot viņš bija saskatījies tādas lietas, ka nevarēja ciest, ja mājās lietoja alkoholu.
Kad sākām ievērot diētu, bet, tai beidzoties, pagatavojām kaut ko īpaši gardu, viņš ieinteresēti pajautāja: “Laikam algu izmaksāja, vai ne?” Turklāt šī doma mums abiem radās vienlaikus. Manam mājas garam garšo pilsētas produkts rjaženka. Viņš ir sajūsmā, ja mājās cep maizīti.
Kāds mums no viņa labums? Vispirms, dzīvoklī izveidojusies jauna atmosfēra. Agrāk te jutāmies kā iestādē, kur iespējams radoši strādāt, uzņemt kādu ciemiņu, gulēt, bet ar gariņu jau pēc trim nedēļām mājoklis pārvērtās par Mājām. Tagad draugi, paziņas, ciemiņi nevēlas iet projām un atgriezties savos aukstajos mitekļos. Paši vienmēr atgriežamies šeit ar prieku un patiku, jo mājoklis kļuvis silts. Vai tad tas ir maz?
Nepieciešamības gadījumā, protams, var “radīt” sev mājas garu. Tā ir sarežģīta, bet īstenojama tehnoloģija. Jāievēro noteikti likumi un jābūt spēcīgai vēlmei. Bet varbūt daudz vērtīgāk un cilvēcīgāk ir atrast bez ģimenes palikušu mājas garu?
Vitālijs Bogdanovs, ārsts, augstākās kategorijas psihologs, rakstnieks, pētnieks (Sanktpēterburga),
Ksenija Bespalova, skolas “Sev un cilvēkiem” grandmeistare