Alus Brālība: Ar liekulīgu svētulību baznīcas cilvēki Rīgā diktē noteikumus gluži kā viduslaikos

Foto – Pixabay

“Līdz pat Ulmaiņlaikiem vietā, kur pašreiz atrodas Doma laukums, bija izbūvētas mazas ieliņas ar daudziem veikaliņiem un dzīvu tirdzniecību. Kārlis Ulmanis tos nolīdzināja, lai izbūvētu plašu laukumu parādēm, tautas uzrunām un svētkiem, ko nodēvēja 15.maija vārdā.

Šodien, aizbildinoties ar to, ka Doma laukums ir “svēts”, bet tirgošanās un mūzika laukumā kaitēs baznīcai, tās pārstāvji demonstrē pārspīlētu varas apziņu, liedzot Doma laukumā svētkus, ko atbalsta pašvaldība, vēlas simtiem cilvēku un atbalsta arī ap laukumu mītošie uzņēmumi un iedzīvotāji.

Turklāt liedz to, ar piebildi, ka pats pasākums, šķiet vērtīgs un vajadzīgs, ja vien tas notis kādā citā pilsētas vietā. Tagad esmu uzzinājis, ka ar Rīgas Doma atsevišķu pārstāvju absurdo un dubulto morāli saskārušies daudzi.

Tomēr, baidoties no baznīcas “dusmām”, teju visi ir klusējuši. Taču es nevaru neuzdot jautājumu, vai tiešām viena baznīca, vēl vairāk – tikai viens cilvēks baznīcā, var pilsētai diktēt, ko tā drīkst un ko nedrīkst darīt savā teritorijā, savā pārziņā esošos laukumos?” pēc turpat nedēļu ilgām pārrunām, neizpratnē ir biedrības “Alus brālība” valdes loceklis Andrejs Šikors, kurš Rīgas Doma dekāna Elija Godiņa iebildumu dēļ nupat atcēlis iepriekš jau izsludināto Starptautiskajai alus dienai veltīto gadatirgu.

Andrejs Šikors uzsver, ka, cenšoties pasākumu saskaņot gan sarakstēs, gan tiekoties klātienē, biedrība daudzkārt akcentēja, ka godā un ciena reliģiju, respektē tās būtisko lomu daudzu cilvēku dzīvē, tādēļ, organizējot Starptautiskās alus dienas vērienīgo gadatirgu, būtu gādāts par to, lai novērstu jebkādus riskus, ko plašs pasākums baznīcai varētu radīt.

“Rīgas Doma dekānam Elijam Godiņam akcentējām, ka sava pasākuma laikā strikti norobežosim teritoriju ap Doma baznīcas kompleksu, kas ir kultūrvēstures mantojums, noorganizēsim valstī labāko apsardzi un klusināsim mūziku, lai netraucētu norisēm baznīcā. Taču bez jebkādiem likumos un normatīvos aktos definētiem vai loģikā balstītiem argumentiem, viens cilvēks vienpersoniski izbaudīja iespēju demonstrēt savu varas apziņu, liedzot pasākumu, kas būtu vērtīgs visai Latvijas alus nozarei un interesants tūkstošiem rīdzinieku un pilsētas viesu.

Tas ir absurdi, liekulīgi un liecina par tādu dubulto morāli, kādai nevajadzētu būt nevienā dzīves jomā, bet jo īpaši baznīcā, kas, sludinot baušļus, aicina uz saticību, godīgumu, otra cienīšanu un neatbalsta varas demonstrējumu, kā nekā – mēs visi Dieva priekšā esam vienādi. Tā vietā Elijs Godiņš sludina iedomātu Doma laukuma svētumu, akcentē baznīcas augstās morālās vērtības un vienpersoniski liedz aktivitātes laukumā, kas pilnā mērā ir pilsētas nevis baznīcas pārziņā.

Viņš iestājoties pret Starptautiskās alus dienas svinībām, jo baznīca cīnās pret alkoholu, tostarp arī alu. Tomēr pieļaujot šāda pasākuma rīkošanu citā vietā, tikai ne Doma laukumā. Un tas nekas, ka aizvien ir daudzas kristīgās baznīcas draudzes un klosteri, kas šodien turpina gadsimtiem seno alus darīšanu un tirdzniecību,” sašutis ir biedrības Alus brālība vadītājs.

Viņš skaidro, ka ar Doma baznīcas pārstāvja neizprotamo attieksmi saskāries, cenšoties Doma laukumā organizēt vērienīgu gadatirgu, lai arī Latvijā pirmo reizi atzīmētu Starptautisko alus dienu. Tā sešos kontinentos, neskaitāmās valstīs un pilsētās tiek svinēta augusta pirmajā piektdienā. Starptautiskajā alus dienā cilvēki tiek aicināti pa īstam iepazīt gadu tūkstošiem seno, aizvien mainīgo un visā pasaulē populāro dzērienu – alu.

Svētku ideja balstīta alus īstenā iepazīšanā, tradīciju izzināšanā un jaun-atklāšanā, pievēršot uzmanību tā baudīšanas kultūrai. Starptautiskā alus diena, kas aizsākās kā lokāls pasākums Amerikas Savienotajās Valstīs, strauji guva popularitāti un nu simtiem pilsētu visā pasaulē vienu dienu gadā alu godā ar īsteniem svētkiem pilsētu nozīmīgākajos laukumos un ielās no Amerikas pāri visai Eiropai līdz pat Austrumiem. Daudzviet pasaulē Starptautiskā alus diena kļuvusi par vērienīgu notikumu ar gadatirgiem, degustācijām, alus spēlēm, priekšlasījumiem un pat vēsturiskām ekspozīcijām par alus kultūras attīstību cauri gadu tūkstošiem.

Šogad pirmo reizi bija iecerēts Starptautisko alus dienu organizēt arī Latvijā, vienkopus sapulcējot visus Latvijas alus darītājus, siera meistarus, amatniekus un tirgotājus. “Bija iecerēts godināt tradicionālo mūsu tautas dzērienu – alu, vienkopus sakopojos teju visus Latvijas alus ražotājus, kuru piedāvājumu vēlējās papildināt arī citu nozaru amatnieki un tirgotāji.

Laba mūzika, priecīga tirgošanās un zinoši alus meistari, kas vēlējās rādīt labāko no saviem krājumiem, lai par to stāstītu, turpinot izkopt alus lietošanas kultūru un tradīcijas. Alus ir mūsu tautas nacionālais dzēriens un mūsu tautas lepnums, tādēļ saprotams, ka vēlējāmies pasākumu organizēt Rīgas sirdī – Doma laukumā, kur tradicionāli notiek arī Zāļu tirgus. Iecere ātri guva atsaucību, to atbalstīja arī pilsētas vadība, kas alus dienai veltītajam gadatirgum Doma laukumā deva atļauju,” stāsta alus, iesala dzērienu un kvasa biedrības “Alus brālība” valdes loceklis.

Atbilstoši nerakstītai, bet spēkā esošai kārtībā, kas vērsta uz labu un draudzīgu attiecību uzturēšanu starp pasākuma organizatoriem un tiem, kas mīt iecerētās pasākuma norises vietas tuvumā, tūdaļ pēc pašvaldības atbalsta saņemšanas, biedrība sazinājās arī katru, kas atrodas Doma laukuma tuvumā.

“Izdzirdot, ka pasākums vērsts uz latviešu tradicionālā dzēriena godināšanu un tradīciju izzināšanu, uz izpratnes veidošanu un stiprināšanu par to, kas ir alus, un kā tas būtu jābauda, visi ātri un viegli tam deva savu atbalstu. Turklāt netrūka iestāžu un organizāciju, kas atzina – Starptautiskās alus dienas gadatirgus, kurā vienkopus pulcētos visi Latvijas alus ražotāji, būtu arī liels atbalsts nozarei. Kā nekā, Latvijas alus ražotāji dod darbu un ienākumus arī lauksaimniekiem, tūrisma industrijai, ēdinātājiem un daudziem citiem, taču valdības un Saeimas namā pēdējā laikā paliek nesadzirdēta un nepamanīta. Nupat, kad steigā tika pieņemts akcīzes nodokļa likmes samazinājums, to nez kāpēc attiecināja tikai uz stipro alkoholu, kaut pētījumi pierādīja, ka igauņi uz Latviju pēc alus brauca pat vairāk nekā pēc stiprā alkohola. Tomēr valstsvīri to noignorēja un akcīzes nodokļa likmi samazināja tikai stiprajam alkoholam. Starptautiskās alus dienas svinības būtu labs iemesls vienkopus sapulcēties visiem alus ražotājiem.

Tā mēs būtu varējuši parādīt, cik liela un nozīmīga ir alus nozare Latvijā, cik interesanta tā ir ne vien vietējiem cilvēkiem, bet arī tūristiem. Viss notika viegli un ātri, līdz nonācām Rīgas Domā, kur Rīgas Doma dekāns bez tiesiska, likumos vai normatīvos aktos balstīta argumenta, pasākumu Doma laukumā liedza. Dubultās morāles standarti, ko “izbaudījām” Rīgas Domā ir absolūti šokējoši. Vēl 1935. gadā tagadējā Doma laukuma vietā atradās ieliņas ar veikaliem un dzīvu tirdzniecību. Visai droši, ka pirms atnāca Ulmanis, kas veikalus nolīdzināja, lai izbūvētu laukumu, te darbojās arī kāds lokāls un notika tirgošanās ar alu, vīnu vai citiem grādīgiem dzērieniem. Kā nekā, krogs un baznīca Latvijā vienmēr ir atradušās līdzās.

Taču, ko gan var sagaidīt, jau tālajā 2013.gadā tika izteiktas pretenzijas arī visu cienītam un godātam krogam “Raganas ķēķis”, tikai tāpēc, ka tā nosaukumā ir minēta “ragana”, kas turklāt nosaukumā ir iekļauts ne tik daudz kā pagānu mošķis, bet apdzīvotas vietas – Raganas – vārds. Vai tiešām šādam absurdam ir jāpastāv 21. gadsimta Rīgas centrā?” sašutis jautā Andrejs Šikors.

Viņš akcentē, ka Starptautiskās alus dienas svinībām nav iebildis neviens cits kristīgās pasaules pārstāvis – dažs labs mācītājs pat svinību sekmīgai norisei devis savu svētību. Absolūti nesaprotamā pozā iestājās vien Rīgas Doma dekāns Elijs Godiņš, kuram šobrīd ir tiesības sniegt saskaņojumu vai to liegt, visa Doma vārdā.

“Pilnīgi lieki izrādījās jebkādi argumenti, vēlme meklēt kompromisa risinājumus vai likumu un noteikumu panti, vēstures fakti. Savukārt mūsu iecerēto gadatirgu salīdzināja ar 13. janvāra grautiņu!” šokēts ir A.Šikors.

Cenšoties saņemt atļauju gadatirgum, Alus brālība uzzinājusi, ka pretēji likumā definētajam, kas strikti ierobežo jebkādu aktivitāšu iespēju vien nelielā teritorijā ap kultūrvēsturisko arhitektūras pieminekli – Rīgas Domu, likti šķēršļi neskaitāmiem pasākumiem, kuru norise paredzēta Doma laukumā- pat maratonam. “Tas, ka organizējot pasākumu mēs strikti ievērotu ne vien Doma baznīcas un klostera ansambļa likumā, bet arī ikvienā citā likumā un noteikumos paredzēt kārtību viņu neinteresēja. Mēs būtu norobežojuši visu teritoriju, ka likumā definēta kā kultūrvēsturiskais mantojums, būtu apsardze un mūzika būtu klusināta.

Saprotams, ka Doma baznīcas un klostera ansambļa likums attiecināts vien uz baznīcas kompleksu un nelielu teritoriju ap to – zemi līdz bruģētā laukuma malai. Teorētiski mēs būtu varējuši turpināt cīņu, kaut saprotam, ka pret baznīcu neviens nevēlas iet, pat ja baznīcai nav taisnība. Šādā nesaprotamā konflikta ēnā mēs arī nevēlamies organizēt pasākumu, kas domāts priekam un pozitīvai noskaņai. Protams, to nevēlas arī Rīgas pašvaldība tādēļ saprotam tās lēmumu atcelt pasākumam piešķirto atļauju. Taču vai tiešām šāda situācija ir normāla un arī turpmāk baznīca diktēs pilsētai, kas drīkst un kas nedrīkst notikt tās laukumos? ” jautā A.Šikors, “Šāds saskaņojums pēc būtības nav akcepts, ka pasākums ir atzīstams par labu vai sliktu. Tas ir vērsts uz savstarpēju interešu un norišu saskaņošanu un tikai savstarpēji krasi izslēdzoši apstākļi var ietekmēt pasākuma norisi.”

Pēc tam, kad vairāku dienu garumā nesekmīgi turpinājušās sarunas ar Rīgas Domu, Starptautiskajai alus dienai veltītā gadatirgus iecerei likts punkts. Nelīdz arī svētība, ko pasākuma sekmīgai norisei bija pat devušas atsevišķas kristīgās baznīcas draudzes Vecrīgā. Andrejs Šikors atzinīgi novērtē pašvaldības sniegto atbalstu, piedāvājot iespēju rīkot pasākumu Rātslaukumā vai kādā nomaļākā vietā. Tomēr no šāda piedāvājuma šobrīd nākas atteikties.

“Rātslaukums ir pārāk šaurs – visi Latvijas alus ražotāji tur fiziski nevar satilpt, nemaz nerunājot par vietu skatuvei ar mūziķiem un tirdzniecības vietām citiem amatniekiem. Savukārt nomaļāka vieta šobrīd nav risinājums. Vēlējāmies, lai Latvijas alus daudzveidību redz un novērtē Rīgas tūristi. Vecrīgā viņu netrūkst un gandarījums par labi noritējušiem svētkiem būtu kā tūristiem, tā arī aldariem. Savukārt nedēļas laikā nodrošināt tik apjomīgu reklāmu, lai tūristu no Vecrīgas izvilinātu kur ārā, ir teju neiespējami,” sarūgtināts teic Andrejs Šikors.

Viņš atzīst, netrūkst cilvēku, kas padzirdējuši par situāciju ar Doma baznīcu, par to nosmējuši kā anekdoti. Taču vēl vairāk ir to, kuri nesaprot, kā viens cilvēks bez likumos vai noteikumos balstītiem argumentiem, vadoties tikai pēc savām subjektīvajām sajūtām un savas personiskās izpratnes par svētumu, var baudīt tik pārspīlētu varu, brīvi manipulējot un nosakot, kas šodienas cilvēkam ir vajadzīgs, bet kas nē, kur rīkot pasākumus un kur nē.

“Cik ilgi baidīsimies no baznīcas “svētajām dusmām”, kas pavisam vienkārši ikvienu piespiež atkāpties no savām iecerēm? Cik ilgi bez juridiska pamata un faktiska pamata tiks diktēts, kas Doma baznīcas apkaimē var notikt un ir tikumīgs, bet kas – nē? Vai tiešām 21. gadsimta sabiedrībā šāda baznīcas vara pār laikmetīgām lietām ir normāla?” sarunu noslēdzot jautā Andrejs Šikors, kurš desmit gadus Rīgā organizējis neskaitāmus pasākumus ar mērķi izglītot sabiedrību, lai sekmētu alus kultūras izaugsmi Latvijā, bet ar baznīcas šķērsli saskāries pirmo reizi.

Viņš gan izsaka cerības, ka līdz nākamā gada augusta pirmajai piektdienai, biedrībai ar baznīcu izdosies sēsties pie sarunu galda, lai, balstoties uz faktiem, likumiem un labiem tikumiem panāktu vienošanos, kas Starptautiskās alus dienas svinības Doma laukumā ļautu svinēt nākamajā – 2020. gadā.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru