Klientam vienmēr taisnība – noteikums, kuru katrs uztver tik, cik atļauj viņa audzinātība. Diemžēl, šai viesmīlei nepaveicās, un viņai ”paveicās” apkalpot visneaudzinatāko klienti savā dzīvē. Lūk, stāsts no viņas pašas lupām:
“Man ir uzsmaidījusi veiksme, un savos 19 gados es strādāju ļoti dārgā restorānā. Man, tāpat kā visiem cilvēkiem, ir savi trūkumi. Ja runāt konkrētāk, tad man ir divi trūkumi: mana kreisā auss ir pilnīgi nedzirdīga, bet labā pa pusei. Kreisajā ausī man ir kohleārais implants, bet labajā parasts dzirdes aparāts.
Vienā no manām darba maiņām restorānu apmeklēja laulāts pāris. Es arī iepriekš viņus ievēroju. Vīrs bija ļoti jauks cilvēks, bet viņa sieva… tā bija ārkārtīgi rupja sieviete. Tāpēc viņu galdiņa apkalpošanas laikā manī vienmēr plosījās divējādas emocijas.
Es: Esmu priecīga sveicināt jūs! Vai jūs esat gatavi veikt pasūtījumu?
Sieva: Pasauc administratoru! Tūlīt pat!
Es: Vienu sekundi. Varbūt es varu kā jums palīdzēt?
Sieva: Ne! Izsauc viņu tūlīt pat!
Man nācās iet pēc administratora. Uz viņa mēmu jautājumu “Kas noticis?”, es, protams, nezināju ko atbildēt.
Administrators: Labvakar! Kā varu jums palīdzēt?
Sieva: Kāpēc jūsu darbinieki valkā austiņas? Viņi ko, mūziku klausās? Mēs maksājam jums daudz naudas un ticiet man, mēs esam pelnījuši vislabāko apkalpošanu! Tas nekam neder.
Es burtiski ar muguru sajūtu, ka visi klātesošie restorānā apklusa. Man likās, kā visi saprata, par kuru iet runa, un ka man ausīs neatrodas parastās austiņas.
Administrators: Ko jūs! Mūsu viesmīļi zin to, ka viņi nedrīkst valkāt austiņas. Bet ja jūs esat pamanījusi kādu, kurš ir pārkāpis šo noteikumu, tad parādiet man kurš tas ir. Es garantēju, ka viņš būs atlaists!
Sieva: Lūdzu! Rekur taču viņa stāv. Mēs diezgan pabieži uz šejieni nākam, un šādu nevērību pret klientu es nekad neesmu manījusi.
Skaidrs, ka šī sieviete norādīja uz manis…
Administrators: Man ļoti žēl. Viņas uzvedība ir patiesi pretīga.
Sieva: Apstiprinu!
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!