Tālāk šoferis ķēries pie bērna. Lai arī bijis acīm redzams, ka viņam ir traumēta roka – tā bijusi pasaitēta –, vīrietis puiku sagrābis aiz rokām, pacēlis no zemes un tāpat izmetis ārā. “Pret mums izturējās vēl sliktāk nekā pret bezbiļetniekiem, lai gan neko nebijām izdarījuši,” neizpratnē ir Evita, “tā bija fiziska un emocionāla vardarbība gan pret mani, gan pret bērnu.”
Pabraucis gabaliņu tālāk, nevis līdz galapunktam Kapsēdes ielā, šoferis apstādinājis autobusu ielas malā, un pēc dažām minūtēm turpinājis savu darbu, braucot atkal pilsētas virzienā. Evitai un viņas dēlam nekas cits nav atlicis, kā mājās atgriezties, kāpjot tajā pašā autobusā. Sieviete cerējusi, ka šoferis šajā laikā būs nomierinājies, un vismaz atvainosies par pārsteidzīgo rīcību. Taču gluži pretēji – viņš nav izrādījis pilnīgi nekādu nožēlu. Evita noliedz, ka šādu agresiju varētu būt izraisījusi asāka vārdu pārmaiņa. Nekas tāds neesot noticis, šoferi viņa nepazīst, vien pēdējā laikā, kopā ar dēlu biežāk braukājot uz procedūrām slimnīcā, ievērojusi, ka viņš pret pasažieriem nelaipni izturas diezgan bieži. Cietusī pasažiere uzsver, ka viņas mērķis nav panākt tikai to, lai konkrētais šoferis saņemtu sodu, bet norādīt uz problēmām sistēmā.
Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 17. oktobra numurā.
AVOTS: liepajniekiem.lv