Ronalda vecmāmiņas un vectētiņa kāzas bija 1915. gada 17. martā, un viņi nolēma saglabāt kāzu tortes augšējo daļu, lai apēstu to pirmajā gadadienā.
Tomēr viņi to neapēda, bet torte kļuva par mantojumu, ceļojot no paaudzes uz paaudzi. Torte glabājās vecmāmiņas saldētavā līdz 1960. gadam, tad to glabāka Ronalda vecāki, jo “viņu saldētava strādāja labāk”.
“Es atceros, ka tā vienmēr stāvēja mūsu saldētavā un es nedrīkstēju tai pieskarties. Vairāk neko es nezināju.” stāsta Ronalds.
“Kāpēc viņi to neapēda? Viņi bija pārāk aizņemti!”
Jau agrāk Ronalds centās torti atrast, kad māsa piedāvāja to nofotogrāfēt vietējai avīzei, bet viņš nespēja to atrast.”
“Es nevarēju to atrast! Tā mājās bija kaut kur pazudusi.”
Vēlāk Ronalds torti atrada garāžas uzkopšanas laikā Jakimā, Vašingtonas štatā. “Pēc tam, kad šajā vasarā aizgāju pensijā, es to atradu cepuru kārbā uz augstākā plaukta!”
Priekš simtgadīgas tortes, tā bija sasodīti labā stāvoklī, neskatoties uz to, ka kļuvusi pilnīgi neēdama. Glazūra joprojām bija sniegbalta un kļuvusi līdzīga marmoram, lai arī tortes iekšpuse bija sabirusi.
Līdzās tortei vīrietis atrada vecmāmiņas ūdeļādas cepuri, atklātnītes no dažādām pasaules vietām un pierakstu blociņu ar dzejoļiem, kurus viņai sūtījuši draugi.
Pārsteidzoši, bet vienā no dzejoļiem pieminēta arī kāzu torte.
Aptuvens tulkojums:
“Atceries mani, kad esi tālu.
Un tikai pusnomodā,
Atceries mani savā kāzu dienā,
Un atsūti man gabaliņu tortes!”
Uz jautājumu, ko Ronalds plāno darīt ar torti, viņš atbildēja, ka negrasās to ēst (jo tai taču jau ir 100 gadu), bet plāno to nodot savai meitai.
“Visticamāk, es to tālāk nodošu savai meitai Havajās. Nav nekāda iemesla, lai tā neglabātos vēl 100 gadus.” saka Ronalds.
©TOPRAKSTI.LV/FOTO:4TOLOLO.RU