Izredzes – viena pret desmit tūkstošiem. Neticams komas pacienta atlabšanas stāsts

Foto – nw.de

Tas notika 1982. gada maijā. Pirmdienas rītā manam vīram bija pieteikta vizīte pie zobārsta. Bija ieplānota neliela ķirurģiska manipulācija, tāpēc viņš neaizbrauca uz universitāti. Tāpat kā katru rītu pirms darba es aizvedu meitu pie vecmāmiņas.

VAIRĀK LASI TEOBALDA ROBERTA JĒGERA GRAMATĀ “ATGRIEZTIES NO NĀVES”

Vīrs palika viens dzīvoklī, ģērbās un mazgājās. Kas notika vēlāk, varam tikai minēt. Kad es pēcpusdienā atgriezos, atradu viņu guļam vannasistabā uz grīdas tā, it kā kāds viņu tur būtu noguldījis. Galva bija uz svariem, acis plaši atvērtas, viņš raustījās krampjos, uz lūpām bija putas.

Vēlāk ārsti negribēja ticēt, ka mans vīrs šādā stāvoklī bija nogulējis no rīta līdz vēlai pēcpusdienai ar spontāno elpošanu.

LASI ARĪ ŠOS STĀSTUS!

“Man drīz būs 40, bet netieku pie sava dzīvokļa.” Izmisušās Veras stāsts

FOTO STĀSTS. Vīrietis kopš 1979. gada tuksnesī stāda kokus. Kā tas izskatās tagad?

Mammu, nebrauc, lūdzu, ciemos gadiņus divus trīs! Sievietes atriebības stāsts

Tobrīd mēs bijām precējušies trīs gadus. Vīram bija divdesmit pieci gadi, viņš studēja fiziku Getingenes Universitātē 70 kilometrus no mājām. Es strādāju mūsu dzimtajā pilsētā, rūpējos par ienākumiem, un mūsu gadu un piecus mēnešus vecā meitiņa bija mūsu laimes piepildījums. Notikušais šajā saulainajā maija dienā šķita neaptverams. Kā filmā. Tomēr tā bija skarbā realitāte.

Kad manu vīru ar sanitāro helikopteru aizveda uz Getingenes klīniku, viņu pieslēdza mākslīgās elpināšanas sistēmai. Ap pusnakti mēs ar viņa māsu uzzinājām, kas noticis pēdējās stundās, kuras bijām aizvadījušas pilnīgā neziņā.

Saudzīgi, bet vienlaikus lietišķi mums paziņoja, ka manam vīram bijis masīvs asinsizplūdums smadzenēs. Ilgās operācijas laikā viņam tika atvērts galvaskauss un attīrītas smadzenes. Mums nevajadzētu lolot lielas cerības.

Izredzes ir mazas — viena pret desmit tūkstošiem, jo stāvoklis ir ārkārtīgi smags, lai gan viņš ir izdzīvojis… Divarpus nedēļās, kuras viņš aizvadīja komā, radās neskaitāmas komplikācijas. Visu laiku mani nepameta aizdomas, ka manam vīram ir labi tur, kur viņš bija. Es viņu apmeklēju katru dienu, lai pastāvīgi atgādinātu, ka viņam noteikti pašam jāgrib atgriezties pie mums.

Par spīti rūpīgajai kopšanai, kādu vīrs saņēma intensīvās terapijas nodaļā, es jutu, ka personāls un ārsti patiesībā nevēlējās viņa pamošanos. Pēc šāda asinsizplūduma mēs varējām cerēt tikai uz smagu invaliditāti. Kā gan es, sīka sieviete, spēšu apkopt šādu staltu un lielu vīrieti? Bet viņš pamodās! Mēs ar viņa māsu bijām klāt, kad viņš pirmoreiz atvēra acis un atbildēja uz māsiņas jautājumiem.

Tas, ka viņu ar visu sistēmu nekavējoties pārveda uz rehabilitācijas klīniku, nebija pašsaprotami, bet to es uzzināju tikai pēc vairākiem gadiem no kādas televīzijas reportāžas par komas pacientiem.

Es biju atguvusi savu vīru — vai tomēr ne? Kas bija šis bezpalīdzīgais, izkāmējušais, gludi skūtais jaunais cilvēks? Ne viņa āriene, ne būtība nelīdzinājās vīrietim, ar kuru biju dzīvojusi kopā. Gan staigāt, gan rēķināt un rakstīt viņam nāksies mācīties no jauna.

Vēl viņam nāksies apzināties, kas viņš bijis pirms komas, ko mīlēja, ko ienīda? Es sev izvirzīju mērķi atsaukt vīra atmiņā laiku pirms komas, likt atcerēties pazīstamas lietas. Bet pat es viņam biju sveša. Viņš momentāni visu aizmirsa. Bija nepieciešami ilgi gadi, līdz mans vīrs atkal sāka atpazīt ikdienišķas lietas.

Laiks joprojām bija handikaps, kas ļāva viņam sakārtot savu dzīvi. Četrus gadus pēc asinsizplūduma viņš atsāka strādāt. Turpināt studijas pagaidām nebija iespējams. Ierobežojumi bija pārāk lieli.

Domāju, ka neviens nespēj iztēloties, kādas grūtības un frustrāciju viņš pārcieta, lai spētu iekļauties normālā dzīvē. Pat es, viņa sieva, kas biju viņam līdzās, varu to tikai nojaust.

Šajā stāstījumā mans vīrs attēlojis, kā viņš uztvēra apkārtējo pasauli pēc asinsizplūduma. Kā viņš to izjuta, apzinājās, redzēja, dzirdēja, sagaršoja un saoda.

No pirmās ieceres līdz grāmatas tapšanai aizritēja divdesmit seši gadi. Viņa izturība, neatlaidība un disciplīna veicināja viņa atveseļošanos un šīs grāmatas tapšanu. Tā atspoguļo tikai mana vīra viedokli.

Daudzas lietas, iespē jams, pilnīgi nesaskan ar realitāti — bet tā ir viņa uztvere, viņa atmiņas, kas atgriezās ļoti, ļoti lēnām.

Ute Jēgere, autora sieva

Pievienot komentāru