Mūsdienās attīstītajās valstīs no katriem tūkstoš iedzīvotājiem ar dažādām neirozēm sirgst vidēji 200 cilvēku, bet attīstības ceļu ejošajās valstīs – 1,5–2 reizes vairāk. Turklāt pilsētu iedzīvotāji slimo daudz biežāk nekā lauku ļaudis.
Situācijas, kad uzdod nervi, iespējamas ikvienam cilvēkam, taču neirozes raksturs un forma atkarīga no daudziem cēloņiem. No vienas puses, neirozes veidošanos nosaka cilvēka individuālās īpatnības, viņa iedzimtība, spēja pielāgoties ārējiem apstākļiem, izglītība, profesionālā piederība, kultūra, agrāk pārciestās slimības.
No otras puses – kādas psihiskās traumas raksturs, kas var būt gan pēkšņa notikuma (piemēram, tuva cilvēka nāve), gan ilgstošu situāciju (konflikti darbā vai ģimenē) izraisīts.
Pēdējos gados īpaši populārs kļuvis termins “psihosomatiskā patoloģija”, kas tieši norāda, ka slimība attīstījusies stresa vai depresijas rezultātā.
Piemēri tālu nav jāmeklē. Kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūla, hipertonija, hipotalama sindroms, menstruālā cikla traucējumi, asinsvadu veģetatīvā distonija – tās ir tikai dažas no kaitēm, kuru pirmcēlonis bijis stress vai depresija.
Turklāt ikviens ārsts neatkarīgi no specializācijas zina, cik bieži dažādas nopietnas kaites, kas pirmajā mirklī šķiet nekādi nav saistītas ar nerviem, savu pirmo izpausmi demonstrē uz spēcīga psihoemocionālā stresa fona.
Piemēram, daudziem cilvēkiem pirmās difūzā toksiskā kākšļa izpausmes parādās pēc dažādu iemeslu izraisītiem spēcīgiem pārdzīvojumiem. Vairāki cits no cita neatkarīgi pētījumi pierādījuši – iekļaujot miokarda infarkta slimnieku ārstēšanas shēmā antidepresantus, gandrīz uz pusi samazinās nāves iestāšanās risks.
Neirozes tiek iedalītas vairākos tipos: histērija, neirastēnija, hipohondrija, psihastēnija un uzmācošo stāvokļu neirozes.
Visiem tipiem kopīga parādība ir miega traucējumi (miegainība dienā un bezmiegs naktī), darbspēju samazināšanās, atmiņas pasliktināšanās, izmaiņas sviedru izdalīšanās procesā (lielākoties svīšana pastiprinās, un mainās sviedru smaka), traucēts siekalu izdalīšanās process (vai nu tās izdalās pastiprināti, vai arī bieži ir sausa mute), arteriālā spiediena svārstības un pulsa biežuma izmaiņas, dažādu veidu diskomforta sajūtas iekšējos orgānos.
Kas attiecas uz neirotisko traucējumu ārstēšanu kopumā, jāteic, ka arī tai, tāpat kā jebkurai citai slimībai, nepieciešama atbilstīgas kvalifikācijas pieeja.
Nespeciālistam ir grūti saprast, kas īsti ar cilvēku notiek, jo viņš redz tikai aisberga augšējo daļu – simptomus, bet nespēj saskatīt zemūdens daļu – cēloņus kopumā. Sekmīga ārstēšana ir tikai tad, ja diagnoze noteikta pareizi un tai piemeklēta adekvāta terapija.
Izceļami vairāki galvenie ārstēšanas virzieni: miega normalizēšana; darbspēju un tonusa nostiprināšana dienā; sedatīvā (nomierinošā) terapija; veģetatīvo traucējumu novēršana (spiediena, svārstības, pulss, svīšana utt.); līdztekus esošo iekšējo orgānu patoloģijas ārstēšana.
Labākais veids, kā realizēt pirmos trīs punktus, ir metode, kas saucas “šūpoļu iešūpošana”. Tās būtība ir šāda: uz nakti slimniekam dod ārstniecības augu novārījumus, pulverus vai uzlējumus, kam piemīt nomierinoša un miegu rosinoša iedarbība. No rīta – tonizējošu augu, piemēram, citronliānas, arālijas, novārījumu. Lietošanu turpina dienu no dienas, līdz slimniekam atjaunojies normālais diennakts ritms, proti, naktī viņš guļ, bet dienā strādā.
Ja slimniekam vērojama depresija, trīs reizes dienā viņam jādzer zāļu tēja, kurai piemīt antidepresīvas īpašības, piemēram, asinszāli. Analoģiski trīs reizes dienā jādzer novārījumi, kas gatavoti no tā sauktajiem psihoveģetatīvajiem augiem un kuri novērš tādus simptomus kā sausumu mutē, arteriālā spiediena svārstības, normalizē pulsu un menstruālo ciklu (ja traucējumi radušies neirozes dēļ), pazemina sviedru izdalīšanos.