“Viņš bija palicis uz ielas viens. Pavadiņa bēdīgi vilkās pa zemi, saimnieka nebija. Kas atgadījās un kāpēc neviens neatbrauca pakaļ tik lieliskam sunim, to mēs divu gadu laikā tā arī neesam uzzinājuši,” dzīvnieku patversmes “Ulubele” darbinieki vēsta “Facebook”.
“Toties esam iemīļojuši viņu – Opapiņu – lielo, stalto, inteliģento suņu senioru ar dziļi nopietno skatienu un sirmo bārdu.
Starp citu, vārds Opapiņš nav dots tādēl, ka viņš atgādinātu večuku – Ulubelē pirms dažiem gadiem dzīvoja slavenais kucēnu skolotājs Papiņš, kura izskats bija neticami līdzīgs. Tāpēc gluži nevilšus Opapiņš tika nokristīts par Opapiņu.
Ja kāds liktu noraksturot viņu ar vienu vārdu, tad atbilstošākais būtu – džentlmenis. Uzmanīgs, pieklājīgs, ar labām manierēm. Šķiet, ka viņš labi apzinās savu iespaidīgo augumu, tāpēc ļoti respektē pastaigas biedru un pielāgojas tam. Viņš nekad neraustīs, nevilks. Pastaiga ar viņu ir kā satikt senu draugu, ar kuru kopā ejot ceļu, var labi justies pat klusējot.
Labsirdīgs un lēnprātīgs, pieklājīgs, ar dziļu respektu pret apkārtējiem – maziem un lieliem. Tāds ir Opapiņš.
Lieliski sadzīvo ar visiem suņiem – gan puikām, gan meitenēm. Sirds sažņaudzas skatoties, kā viņš ar klusu smaidu pavada suņu meitenes, kuras, kādu laiku dalījušas ar viņu voljēra plašumus, priecīgi dodas uz jaunām mājām. Šķiet, ka viņš, kā jau tas džentlmenim pieklājas, paklanās un bez skaudības un sarūgtinājuma novēl skaistu dzīvi tur, ārpus patversmes žogiem.
Opapiņam ir astoņi deviņi gadi un viņš ļoti pelnījis laimīgas un mierīgas dienas, sildot ģimenes pavardu.
Ne velti viņš ir Opapiņš – tā ir sajūta, ka viņš starp visiem ir tas lielākais un viedākais, kurš paņem savā azotē ikvienu, kas ilgojas pēc aizstāvības, drošības un miera. Viņš tik ļoti labprāt paņemtu savā siltajā azotē arī savu cilvēku un visu ģimeni. Tāpat kā visiem Ulubeles senioriem, arī Opapiņam kopā ar adopciju pienākas Zelta veselības polise – veterinārā aprūpe līdz mūža galam uz Ulubeles rēķina.