Bet es nesaprotu ko citu…
Viņas pārtikas grozs, no kura vecmāmiņa dzīvos mēnesī, izmaksā 2000 rubļu. Mājai ir 2 ieejas un 19 stāvi. Vai tiešam “nabaga” augstceltnes iedzīvotāji nevar “samesties”, lai vecmāmiņa nenomirst no bada? Turklāt kādai vecmāmiņai! Strādājusi Kosmosa pētniecības institūtā kā zinātniskais darbinieks, zinātņu kandidāte. Reiz pat “Lielajā” dziedājusi. Es paskatījos tālas jaunības bildes- kas par skaistu sievieti bijusi! Un tādas vecumdienas…
Māsa piezvana divreiz gadā, lai noskaidrotu, vai viņa ir mirusi, vai ne. Klausuli parasti noliek ar lāstiem, apmēram, “Ragana, lai velns tevi parauj!” Jo ir mazdēls un dēls ar savu sievu, kuriem dzīvoklītis noderētu.
Man nevajag pateicību, bet es nolēmu, ka kaut pliks palikšu, bet būs šai vecmāmiņai gan pārtika, gan drēbes, gan dosies uz sanatoriju. Un varbūt vēl māsu pārdzīvos!
Šķiroties, es dzirdēju tik daudz labas lietas… Es nezināju, ko darīt- vai pateikties, vai neaizkavēt, vai raudāt. Es teicu, ka es reizēm piezvanīšu.
Mans lielākais personiskais lūgums: esam cilvēki! Vai tu dzīvo Maskavā, Sanktpēterburgā, Kijevā, Voroņežā, vai Ļvovā- visi esam vienādi. Palīdzēsim šiem večukiem, kurus “uzmetušas” amatpersonas, bet mums, cilvēkiem, nevajadzētu tā darīt. Tā summa, par produktiem viņu grozā, ir maza. Visbiežāk tādu mēs vienkārši atvēlam kādiem niekiem, muļķībām. Bet viņiem- jautājums par dzīvi un nāvi. Un vēl! Kad jūs darāt labu darbu, mēģiniet to darīt tā, lai neizskatās pēc žēlastības vai labdarības, bet jūs palīdzat viņiem aiz cieņas pret pagātnes sasniegumiem…
©TOPRAKSTI.LV / AVOTS: marketium.ru