Tikai vakar saņēmu tiesības, braucu ar savu draudzeni automašīnā, visa uz adatām, aiz bailēm pārbraucu krustojumu uz sarkano. Cūcības likums, nekavējoties aptur policists:
– Jūsu tiesības, lūdzu.
Es domāju, lai nezaudētu tiesības jau pirmajā dienā, ieliku 500 rubļu kukuli tiesībās kā vīrs mācīja. Lepni iedodu policistam, un izkāpju no automašīnas.
Policists ar labi izstrādātu kustību izvelk banknotes no dokumenta, ievietojot tās savā kabatā, un saka:
– Ko jūs, Olga Valerijevna, pārkāpjat noteikumus?!
Es esmu satriekta, es sāku izmisīgi mēģināt atcerēties, no kurienes es viņu pazīstu. Iespējams, bērni mācās kopā un ir draugi, varbūt pazīstu viņa sievu…
Turpmāk seko aptuveni šāds dialogs
Es (jautri smaidot, pazīstamais, galu galā):
– Nu, kā jums iet?! Kā ģimene, bērni?!
Viņš (apmulsis un pārsteigts):
– Jā, viss šķiet labi…
– Sieva vēl nav pārcēlusi bērnu uz mūsu skolu?
– Bet… vai viņa taisījās? – Neticībā viņš jautā.
– Nu, viņa man nesen teica – es atbildēju.
Viņš (lēnāk, izmisīgi rokoties atmiņas dziļumos):
– Nē, mēs paliksim vecajā…
– Un ceļojumā drīz brauksiet?
– Nē, pagaidām jāstrādā…
– Nu, labi, nododiet sveicienus, piezvaniet
– Labi… piezvanīsim… Viņš izvelk no savas kabatas manus 500 rubļus un liek tos atpakaļ manās tiesībās un atdod. “Atvainojiet, – viņš saka – vienkārši uzreiz nepazinu!” Pagriežas un lēnām iet uz savu automašīnu…
Es iekāpju atpakaļ mašīnā un sēžu pie stūres, draudzene jautā:
– Vai tas bija tavs paziņa?
Es saku, ka es nevaru atcerēties, kur esmu viņu satikusi, bet, ja cilvēks zina manu vārdu un tēva vārdu – jābūt pazīstamiem. Kā gan citādi? Es pagriezos pret draudzeni un redzēju, kā viņa noslīd no krēsla uz grīdas, visa sarkana no smiešanās…
Es joprojām nesaprotot, kas noticis, jautāju viņai. Viņa gandrīz aizrijās no smiekliem:
– Tiesībās ir rakstīts, kāds ir tavs vārds. Bet vīrietis, droši vien, vēl jo projām mokās, lai atcerētos, kas tu esi!
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru