“Šodien notika kaut kas briesmīgs. Manā acu priekšā sešpadsmit gadīga meitene mēģināja izdarīt pašnāvību.
Es braucu pa pilsētu ar velosipēdu un braucu pa Rietumu tiltu, kad piecdesmit metrus uz priekšu pamanīju meiteni, kas bija pārrāpusies pār žogu. Es piebraucu klāt, nobremzēju un jautāju”Ko jūs darāt?” Viņa atbildēja: “Es gatavojos lēkt.”
Nākamajā brīdī viņa atlaidās no margām un spēra soli tukšumā. Es metos pie viņas, man izdevās izbāzt roku caur žoga režģi un pēdējā brīdī satvert viņu aiz vidukļa… Viņa karājās virs ūdens, un tikai manas rokas neļāva nokrist. Ar visu savu spēku es vilku viņu pret margām. Es apskāvu viņu, starp mums bija tikai žogs.
Mēģinot runāt, cik vien iespējams mierīgā balsī, es teicu viņai pirmo lietu, kas nāca prātā: “Zini, pirms 23 gadiem mans brālis izdarīja pašnāvību. Šis incidents atstāja neizdzēšamu iespaidu uz mani, un tagad es nevienam neļaušu izdarīt ko tādu. Es neļaušu tevi zaudēt tiem, kas mīl tevi. Es zinu, ka tev tagad ir ļoti grūti, bet domāju, ka viss drīz tiks atrisināts.”
Es lūdzu, lai viņa paceļas pār režģi un pārkāpj atpakaļ uz tilta, bet viņa atteicās. Viņa tikai raudāja un atkārtoja: “Es vairs negribu dzīvot.” Es stingri sacīju: “Šodien tu nemirsi” – tad es piespiedu viņu vēl ciešāk.
Tikmēr pāri tiltam brauca vēl divi velosipēdisti. Viņi apstājās netālu no mums, un neuzdrošinājās nākt tuvāk. Es palūdzu viņiem piezvanīt neatliekamās palīdzības dienestiem. Viens no tiem satvēra telefonu, bet otrais nāca pie mums un saķēra meitenes kājas, lai man būtu vieglāk viņu noturēt.
Piecas minūtes vēlāk ieradās policija ar glābējiem. Visu šo laiku es centos runāt ar meiteni. Viņa teica, ka viņas vecāki ienīst viņu, un viņai ir maniakāli depresīvā psihoze, ar kuru viņa pat gulējusi slimnīcā. Es mierināju viņu, ka viss būs labi, un ir nepieciešams tikai pārdzīvot šo sarežģīto laiku.
26 metrus zem mums bija laiva ar nirējiem, kuri bija gatavi iejaukties, ja viņa nolēktu. Bet uz tilta uzbrauca īpašs celtnis, lai varētu sasniegt viņu pār režģi.
Policija sāka uzdot jautājumus meitenei, bet viņa klusēja. Bet, kad tos pašus jautājumus uzdevu es, viņa sāka atbildēt uz tiem. Starp mums izveidojās cieša emocionālā saikne!
Drīz meitene bija drošībā. Es policijai iedevu savu tālruņa numuru, lai viņi to nodod meitenei. Man gribējās vēlreiz ar viņu parunāt un pateikt viņai, ka viņa ir brīnišķīgs cilvēks. Dažreiz pasaule ap mums var pievilt, bet ir daudz brīnišķīgas lietas, kas padara dzīvi tā vērtu, lai dzīvotu!
Šis notikums bija nenovērtējams pārdzīvojums. Bail domāt, kas varēja notikt, ja es nokavētu vien sekundi…
Mums visiem ir vajadzīga mīlestība, un ir nepieciešams rūpēties par otru. Paturiet to prātā, un novērtējiet viens otru, jo dzīve – nenovērtējama dāvana, kas tiek dota tikai vienu reizi!”
Martinam var tikai pateikties un cerēt, ka viņš ne tikai izglāba meitenes dzīvību, bet arī spēra pirmo soli ceļā uz viņas dvēseles dziedināšanu!
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: ofigenno.cc