Kad trīs bērnu māte pārdomāja savu dzīvi, viņa saprata, cik ļoti viņai pietrūkst vīramātes. Tad viņa uzrakstīja šo vēstuli…
“Es vienmēr esmu nosodījusi jūs. Jūs viņiem devāt visu, ko viņi vēlējās. Jūs nekad nevarējāt viņiem pateikt “nē”. Otra deserta porcija, konfektes pirms pusdienām, nauda saldējumam…
Cik grūti man bija izrādīt jums cieņu un tajā pašā laikā uzmanīt, lai jūs neizlutināt manus bērnus! Es biju pārliecināta, ka jūs pārvērtīsiet viņus mazos savtīgos egoistos. Es domāju, ka viņi nekad neiemācīsies gaidīt, dalīties, stāvēt rindā. Jūs izpildījāt visas viņu vēlmes- viņiem tikai atlika atvērt mutes vai parādīt ar pirkstu.
Jūs turējāt viņus uz rokām vēl ilgu laiku pēc tam, kad viņi aizmiga. Jūs nesapratāt, ka es gribu, lai viņi iemācās aizmigt paši. Jūs skrējāt viņiem palīgā, tiklīdz viņi izdvesa mazāko skaņu. Jūs nesapratāt, ka es gribu iemācīt viņiem patstāvību.
Es esmu greizsirdīga uz jums, jo jūsu dāvanas vienmēr ir bijušas visdārgākās un labākās. Kā es varēju konkurēt ar jums? Kāda bija sajūta, kad visvairāk gaidītās dāvanas mani zēni dabūja tieši no jums?
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!