Nemitīga kritika par nepietiekamu augstiem mācību sasniegumiem diemžēl nepaliek bez sekām – psihologi ik dienu strādā ar šādi iebiedētiem cilvēkiem, kuri nu jau pieauguši.
Viņi var precīzi pateikt, kā darbojas šāds vēstījums. Tātad – jūs izjūtat trauksmi. Jā, trauksme ir jūsu stāvoklis, un to nāksies atzīt. Kāpēc tas nepieciešams? Tā jūs palīdzēsiet sev un savam bērnam. Tā jūs noteiksiet robežu: problēma nav bērnā, bet faktā, ka jūs uztraucaties par bērna nākotni un neuzticaties, ka viņš spēs izdzīvot savu pieredzi, tostarp kļūdas, gūstot pozitīvu mācību.
Jūs uztraucaties: ja viņš neaizies uz vēl vienu papildus nodarbību, vēl stundu nepavadīs pie grāmatām, nopļāpās lieku stundu ar draugu, nesaņems kārtējo augstāko atzīmi, tad…
Tad noteikti nenokārtos eksāmenus, netiks uzņemts augstskolā un kļūs par palīgstrādnieku, sētnieku vai krāvēju tirgū.
Šausmas, cik žēl, jums sirdī ieduras kā duncis, un jūs šo nožēlu iepotējat savā bērnā. Kāpēc jūs uztraucaties? Tāpēc, ka jūsu galvā “dzīvo” viens vienīgais modelis, kā visam jānotiek, lai “dzīve izdotos”.
Šis modelis paredz nebeidzamas mācību stundas un citu interešu neesamību. Jūs tā mācīja un iebiedēja.
Tagad jūs iebiedējat savu bērnu.
Kāpēc jūs neticat, ka viņš pats grib rīkoties, izvirzīt sev uzdevumu, gūt mācību no kļūdām? Tā ir viena no mūsu sabiedrības lielākajām problēmām. Mēs neticam saviem bērniem un uzskatām, ka viņus jākontrolē.
Tikai tā viņi izaugs par normāliem cilvēkiem, mēs uzskatām.
Bet kas notiek patiesībā?
Bērni pierod, ka sev uzticēties nedrīkst. Pierod pie kontroles. Pie tā, ka vecāki labāk zina, kā viņiem jādzīvo. Un viņiem zūd pašiem sava motivācija kaut ko darīt savā labā. Viņi pasīvi gaida, ka visu atrisināsiet jūs.
Dažkārt bērni protestē. Viņi nevēlas totālu kontroli. Jūs zaudējat attiecības ar viņiem. Vai arī viņi nedumpojas, bet vienkārši jums netic.
Viņi klusībā vai atklāti dzīvo savu dzīvi, bet jūs zaudējat attiecības ar viņiem.
Ir vēl viens attiecību variants. Ja bērni redz, ka jūs netiekat galā ar savu dzīvi – jums nav pieaugušas, atbildīgas pozīcijas, viņi sāk kļūt par savu vecāku vecākiem. Viņi mācās jūsu dēļ. Lai jūs būtu apmierināti. Viņi patiešām var daudz sasniegt. Bet katru dienu viņi izjūt lielas bailes. Baidās pieļaut kļūdu, kaut ko palaist garām.
Kopumā nav neviena varianta, lai iebiedēšanu varētu dēvēt par derīgu metodi. Atkarībā no tā, cik iebiedēts ir bērns, veidosies viņa neiroze vai radīsies pretošanās, vai jūs zaudēsiet kontaktu ar viņu.
Jo iebiedētāks bērns, jo vairāk darīs to, ko jūs pieprasāt. Bet prieka viņa dzīvē nebūs. Ja iebiedēts mazāk – būs protests, pretošanās un attiecību zaudēšana.
Avots: “Our-Life-Facebook”