Kāda sieviete nolēma uzrakstīt vēstuli pati sev – nākotnei, lai vienmēr atcerētos, ko nevajadzētu darīt, kad būs pienācis vecums.
“Nolēmu uzrakstīt vēstuli sev nevis tāpēc, ka tādējādi vēlos apmānīt sklerozi vai izmukt no vecuma plānprāta. Diez vai tas izdotos šādā veidā. Bet varbūt varētu izvairīties no kādām kļūdām. Daudzi piekritīs, bērnībā un jaunībā klausoties bezgalīgās pieaugušo pamācības, vērojot vecāku strīdus, vīpsnājot par pensionāru izrīcībām, nāca prātā domas: “Kad pieaugšu, nekad tā nerīkošos ar saviem bērniem! Neizskatīšos tik stulbi! Nekad neatkārtošu šīs kļūdas!”
Bet pēc tam, pēc gadiem, ar šausmām pieķeram sevi, darot tieši to pašu: kliedzam uz bērnu, runājam banalitātes, krājam aizvainojumus, spītīgi pieprasām uzmanību un pateicību… Bet, ja laikus atcerētos, cik ļoti tas savulaik kaitināja pašu!
Lūk, tāpēc sagatavoju duci atgādinājumu pašai sev, balstoties uz šodienas pieredzi un saviem novērojumiem.
Ceru, ka pēc dažiem un dažiem desmitiem gadu, ja būšu dzīva un mūsu trakā pasaule nebūs sevi vēl iznīcinājusi, tie man būs pa rokai un ļaus izvairīties no muļķīgas rīcības un neveiklām situācijām. Un, iespējams, kaut kas noderēs arī jums.
Un tā, mana mīļā, kad tu būsi veca…
Nekad nevienu nepamāci. Pat ja precīzi zini, ka tev izrādīsies taisnība. Atceries, kā tas tevi kaitināja jaunībā. Un vai tu klausīji vecāku cilvēku padomus…
Necenties palīdzēt, ja tev to nelūdz. Nevienam neuzbāzies. Necenties norobežot tuviniekus no visām pasaules problēmām. Vienkārši mīli viņus.
Nežēlojies! Par veselību, kaimiņiem, valdību, pensijas fonu! Nepārvērties īdzīgā večā, kas sēž uz soliņa pie mājas durvīm.
Negaidi pateicību no bērniem. Atceries: nav nepateicīgu bērnu, ir muļķīgi vecāki, kas gaida no bērniem pateicību.
Neizrunā tādas frāzes kā “Es tavā vecumā…”, “Es tev atdevu savus labākos gadus…”, “Esmu vecāka, tāpēc zinu labāk…” Tas nav izturams!
Ja tev būs mazbērni, neuzstāj, lai viņi sauktu tevi vārdā, nevis par vecmāmiņu. Tas ir muļķīgi.
Netērē pēdējo naudu par atjaunojošām procedūrām. Tas ir bezjēdzīgi. Labāk iztērē to ceļojumiem.
Neskaties uz sevi spogulī un nekrāsojies aptumšotā telpā. Neglaimo sev. Un centies izskatīties pēc iespējas elegantāk. Tieši eleganti, nevis jauneklīgi. Tici man, tā būs labāk.
Saudzē savu vīrieti, pat ja viņš kļuvis grumbains, bezpalīdzīgs, īgns večuks. Neaizmirsti, ka viņš kādreiz bija jauns, kaislīgs un spēcīgs, jautrs un gādīgs. Un, visticamāk, viņš ir viens no nedaudzajiem, kas tevi atceras jaunu, slaidu, skaistu. Un viņš, iespējams, ir vienīgais, kuram tu šobrīd esi patiesi vajadzīga…
Necenties par katru cenu dzīties pakaļ laikam: tikt skaidrībā ar jaunajām tehnoloģijām, maniakāli sekot jaunumiem, pastāvīgi pētīt kaut ko jaunu, lai “neatpaliktu no dzīves.” Tas ir smieklīgi. Dari to, kas tev patīk. Cik tad var?!
Nevaino sevi ne par ko. Lai kā būtu iekārtojusies tava vai tavu bērnu dzīve – tu darīji visu, ko spēji. Jebkurā situācijā saglabā pašcieņu! Līdz pat galam. Centies, mana mīļā, tas ir ļoti svarīgi. Un atceris – ja joprojām esi dzīva, tātad kādam tas vajadzīgs.
Avots: “Our-Life-Fb”