Ja bērns lieto sīkrīkus, pirms sāk apgūt dzīves pamatus, visticamāk, tas var ietekmēt psihi, izjaukt kustību koordināciju, radīt traumas un tā tālāk. Bērns redz ripojošu bumbu, kas iekrīt upē. Reālajā dzīvē bērns būs apjucis un var pat raudāt. Bet, kad tas notiek uz ekrāna, bērns nesaprot, ka bumba ir pazudusi uz visiem laikiem.
Kad ir nepieciešams lēkāt un skriet, kā rezultātā formējas kustību sistēma, palielinās plaušas, sirds un asinsvadi, bērns nemitīgi mācās pielāgoties mainīgām fiziskām aktivitātēm, bērns sēž un skatās uz mirgojošo ekrānu. Pie kā tas noved, neviens nezina. Jūs un jūsu bērni – milzu eksperimenta ķīlnieki.
“Kā ārsts es esmu kategoriski pret datorspēlēm līdz diviem gadiem. Eksistē standarta noteikums, ko vecākiem ir briesmīgi grūti ievērot: ne vairāk kā divas stundas “ekrāna” diennakts laikā.
Atcerieties, ka mamma kā izglītojoša spēle ir daudz noderīgāka. Tēvs, kurš kopā ar bērnu būvē māju no klučiem, ir tūkstoš reižu labāk nekā jebkurš sīkrīks. Bet vecākiem ir vieglāk nogrūst bērnus dumjās multfilmās, bet pašiem atpūsties. Tas ir nepareizi. Galu galā, jūs brīvprātīgi ieņēmāt bērnus, tagad tieciet ar viņiem galā!
Pasaule ir tā ieprogrammēta, ka visi bērni kopē pieaugušo uzvedību. Un, kad bērns no rīta līdz vakaram redz vecākus ieurbušos sīkrīkos, viņš izaug tāds pats. Bet mamma un tētis vēlāk brīnās, kāpēc bērns neredz, neēd, nedzer, tikai spēlē spēles, un vairāk nekas viņu neinteresē. Bet, no kā viņš to ir iemācījies?”
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: adme.ru