Kāda piecdesmit gadus veca sieviete, piecu jau lielu bērnu māte, lasot jaunumus sociālajā tīklā “Facebook”, uzzināja, ka pēc smagas autoavārijas bāreņos palikuši septiņi brāļi un māsas vecumā no viena līdz divpadsmit gadiem.
Vēlāk viņa izteicās, ka “zinājusi” – viņai un vīram jākļūst par šo bērnu jauno ģimeni.
Bērni 2019. gadā jau dzīvoja audžuģimenēs pēc vecāku nāves. Pema, viņu jaunā māte, atzina, ka, reiz ieraudzījusi bērnus, nespēja vairs par viņiem nedomāt. “Nevaru izskaidrot, vienkārši bija sajūta, ka man jākļūst par viņu jauno māti.”
Pemai un viņas vīram Gerijam, kuri dzīvo Minfī, Kalifornijā, jau ir pieci pieauguši bērni. Viņi arī agrāk bijuši audžuvecāki uz laiku, bet vēl nekad nebija domājuši par pastāvīgu adopciju.
“Domāju, ka Gerijs man teiks – tu esi traka, jo mēs jau gatavojāmies pensijai,” sacīja Pema. “Aizbildņi paskaidroja, ka jau saņēmuši tūkstošiem zvanu.” Tomēr viss izvērtās tā, ka jau pēc diviem mēnešiem Pema un Gerijs savās majās uzņēma Adelino (15), Rūbiju (13), Alēsiju (9), Entoniju (8), Obriellu (7), Leo (5) un Ksanderu (4).
Bērnu pagātne bijusi traumatiska ne tikai vecāku nāves dēļ, bet arī tāpēc, ka tie atkarības dēļ mitinājušies bezpajumtnieku apmetnēs.
“Nodibināt kontaktu ar mazākajiem bija viegli. Viņi izmisīgi meklēja kaut ko pastāvīgu dzīvē,” Pema sacīja.
Vecākie divi bērni tomēr prasījuši citādu pieeju.
“Manuprāt, viņi nespēja noticēt, ka mēs esam īsti. Un nekur nepazudīsim,” Pema teica.
“Domāju, ir grūti uzticēties, ja zaudēts tik daudz. Rūbija nezināja, kas ir bērnība.
Viņai jau maziņai vajadzēja rūpēties par brāļiem un māsām.”
Pagāja pusgads, līdz bērni sāka pierast pie jaunajām mājām. “Kādu nakti septiņus gadus vecā meitiņa ienāca mūsu guļamistabā. Kad jautāju, vai viņa redzējusi sliktu sapni, viņa atbildēja, ka tikai gribējusi pārliecināties, ka vēl esam tepat.”
Augusta beigās Pema un Gerijs adopciju apstiprināja oficiāli. Viņi parkā iznesa lielu televizoru, lai distancēšanās apstākļos visi varētu redzēt notiekošo.