“Katram savi kasjaki”. Skarbs, bet trāpīgs komentārs par VID un restorāna “Kinfield” konfliktu

Beidzamajā laikā satraukumu soctīklos un interneta portālu komentētājos raisījis restorāna “Kinfield” īpašnieces Kristīnes Rožkalnes bēdu stāsts par tā slēgšanu, kā viņa apgalvo, valsts iestāžu attieksmes dēļ.

Restorānam nenomaksātu nodokļu dēļ bloķēti konti: īpašniece neesot saņēmusi brīdinājumu vai atmaksas grafika piedāvājumu, savukārt VID to noliedz.

Šis gadījums izpelnījies daudz komentāru, atbalstītāji un kritiķi ir abām iesaistītajām pusēm. Ievērību guvis arī Facebook lapas “CNC Optimus” veidotāju publicētais ieraksts par konkrēto konfliktu un biznesa vidi Latvijā vispār.

Piedāvājam ar to iepazīties pilnā apjomā!

Es šoreiz vairāk ieņemu VID pozīciju. Man protams žēl jaunās uzņēmējas, pakāstās naudas un stresa, bet ir spēles noteikumi un biznesa realitāte. Šodien vispār ir radīts mistisks iespaids, ka radīt un vadīt uzņēmumu ir kā divus pirkstus ap***zt. 20-gadīgi biznesa konsultanti, kuri biznesam blakus nav stāvējuši, pārgrieztām acīm un dziļu pārliecību klārē par veiksmīga uzņēmuma darbības principiem – KPI, agile, just in time utt. Tipa, hop – ideja, biznesa eņģelis un viss rullē. Tā viss īsti nav.

Bizness ir pastāvīgs “jebatorijs” – visu laiku jādomā, jāpielāgojas, jābūt gatavam valsts, konkurentu un, pats trakākais, darbinieku nejēdzīgiem izgājieniem.

Visiem no tevis kaut ko vajag. Ja sanāk labi, tad tu esi parādā apkārtējiem, ja aplauzies – tad pats vainīgs. Tas ir kā profesionāls sports, kurā nekas nav saistīts ar veselību. Tāpat arī uzņēmējdarbībā. Tur vajag kaut kādu speciālu mentalitāti, kura, kā pētījumos saka, ir tikai kādiem 4-6% planētas iedzīvotāju. Tāpat tas negarantē, ka būsi veiksmīgs.

Šodien daudz vienkāršāk un ekonomiski izdevīgāk ir sēdēt valsts darbā, regulāri saņemt algu, sociālās iemaksas, kasīt kuli un no garlaicības domāt kā kaut ko nop***t. Ne jau par velti mūsu brīnumbērnus un viņu radiniekus no valsts darba ar sūdainu mietu neizdzīsi. Kā pielaulāti, par katru cenu…

Restorānu bizness, manuprāt, vispār ir viens no sarežģītākajiem. Daudz konkurentu, izlepis klients, vajag sakarīgus darbiniekus, jēdzīgus piegādātājus, daudz kontrolējošas institūcijas un visiem šķiet, ka es 100 punkti līdzīgu ēstuvi uztaisītu labāk. Mēģina un aplaužas.

Kaut vai “Kinfield” gadījumā. Pēc nosauktajiem cipariem jau redzams, ka finanses bija pilnīgā p***ā. “Piemetiet” paši – telpas centrā būs kādi 3000 mēnesī, 14!!! darbinieki, vēl pie 20 000 mēnesī. Fiksētās izmaksas vien mēnesī, noapaļojot sanāk ap 20 000. Vēl ir piegādātāji. Skaidrs ir uzreiz, ka tādam restorānam ienākumiem jābūt saviem 50-60 000 mēnesī, jeb 2 000 dienā, lai kaut kā dzīvotu un attīstītos.

Parāds valstij padsmit tūkstoši apmērā norāda, ka skaitļi negāja kopā. Nemaksāja tiem, kas visilgāk varēja paciest (šajā gadījumā valsts), jo piegādātāji un darbinieki pamestu kantori pie pirmā, maksimums, otrā kavējuma.

Varbūt pirmajā acu uzmetienā var šķist, ka pusdienlaikā pilns ar klientiem. Man šķiet, ka biznesa pusdienas daudziem restorāniem ir tuvu nulles peļņai, tikai, lai darbinieki nesēdētu bez darba un pieradinātu klientus.

Vakarā pilns ar hipsteriem, kas “sūkā baranku” un lēni sūc tēju… Uz tiem arī daudz nenopelnīsi. Uz pirkstiem rēķinot, dienā vajag 100 klientus ar vidējo čeku ap 20 eiro. Klients arī nenāks katru dienu pie tevis ēst, varbūt dažas reizes mēnesī, tātad tev vajag vismaz pāris tūkstošus kaut cik pastāvīgu klientu. Ja virs vajadzīgajiem cipariem neizlīdīsi, tad ir divi varianti:

1) vajag daudz naudas, lai to vilktu;

2) palīdīsi zem ledus.

VID gadījumā arī ir savi “kasjaki”:

1) pilnīgi trūkst jēdzīgas komunikācijas ar uzņēmējiem un iedzīvotājiem. VID šķiet, ka viņi ir tāds maziņš NKVD, kas var visus jāt pēc sava prāta un nevienam neko nepaskaidrot;

2) iedzīvotāju uzticība un cieņa pret valsts iestādēm ir ar mīnus zīmi. Miljonāri VID darbinieku vidū, VID darbinieku nošautie brāļi, praktiski jebkurā valsts iestādē nebeidzami korupcijas vai izsaimniekošanas skandāli. Un tas viss par mūsu naudu.

Secinājumi un priekšlikumi:

1) jaunajiem uzņēmējiem nesteigties, mazliet prātīgāk izvērtēt riskus un iespējas;

2) izvēlēties biznesus, kuros mazāk konkurentu, vajag specifiskākas zināšanas un var iztikt ar mazāku darbinieku skaitu;

3) valsts iestādēm – izslēgt propellerus un nolaisties uz zemes. Saprast, ka viņu būdā kaulus met nodokļu maksātāji (pat Eiropas nauda ir nodokļu maksātāju nauda);

4) cīņā ar ēnu ekonomiku vispirms tikt galā ar visām hūtēm, bārdām, Mr.20 un tamlīdzīgiem radījumiem, kas gadu desmitiem ir barojušies no kopējā katla, un tikai tad prasīt atbildību un pienākuma apziņu no pilsoņa