Kā viņi mīlēja pavadīt laiku kopā ar jums! Jūs pagatavojāt viņiem viņu iecienītāko ēdienu – trīs dažādas pusdienas trim zēniem. Jūs vienmēr sagatavojāt viņiem mazas pārsteiguma dāvanas, konfektes vai citus gardumus. Es gribēju, lai viņi nesaista jūs ar dāvanām un saldumiem. Es gribēju, lai viņi jūs mīt tāpēc, ka esat viņu vecmāmiņa, nevis par to, ko jūs viņiem dāvinājāt. Es jums to teicu, bet jūs pat negribējāt klausīties. Jūs turpinājāt lutināt viņus visos iespējamos veidos.
Un tagad jūsu nav.
Man bija jāsavāc zēnus, lai pastāstītu viņiem, ka viņu vecāmāte nomira. Tas šķita neiespējami. Jums bija jābūt klāt viņu svarīgākajos brīžos: izlaidumā, kāzās, dzimšanas dienās. Bet viņi zaudēja savu vecmāmiņu pārāk ātri un pārāk pēkšņi. Viņi nebija gatavi atvadīties no jums.
Visu šo gadu laikā es gribēju, lai jūs pārtraucat viņus lutināt, es nekad nedomāju par to, cik ļoti jūs viņus mīlējāt! Tik ļoti, ka nebaidījāties to parādīt visos iespējamos veidos. Jūsu mīlestībai viņam nebija robežu, un tā izpaudās visā: jūsu kulinārijas sasniegumos, vārdos un jūsu stiprajās rokās.
Tagad ir bezjēdzīgi nožēlot, bet es bieži domāju par to, cik ļoti man nebija taisnība. Es pārpratu jūsu dāsnumu. Mani bērni tagad jau ir pusaudži, un viņiem briesmīgi jūs pietrūkst. Viņi neskumst pēc jūsu dāvanām un naudas, viņi skumst pēc jums. Viņi skumst pēc tā, kā skrēja jums pretī un apskāva jūs, pat neļaujot jums pārkāpt slieksni. Viņi skumst pēc jūsu skatiena, ko noķēra skolas koncertos. Jūs vienmēr bijāt viņu lielākais fans. Viņi skumst pēc sarunas ar jums, jūsu gudrības, atbalsta un mīlestības.
Ja es varētu parunāt ar jums vismaz vēlreiz… Es pastāstītu jums par to, kā katru reizi, baudot savu dēlu uzvaras un sasniegumu, es atceros jūs. No visas sirds es vēlētos, lai jūs būtu ar mums. Paskatieties, cik prasmīgi viņš spēlē saksofonu. Jūs varētu viegli noteikt, kuras ir viņa mīļākās dziesmas,paskatoties uz viņa seju. Atgriezieties un paklausieties, kā otrs dzied. Es zinu, ka neviens nebūtu apbrīnojis viņu tik loti, cik jūs. Atgriezieties atpakaļ un pastāviet man blakus, pārsteigumā skatoties, kā izaudzis trešais, cik ātri pagājis laiks.
Jo vairāk es domāju par to, cik ļoti es gribētu, lai jūs atgriežaties, jo vairāk es saprotu, ka jūs nekad neesat mūs pametusi. Jūsu mīlestība dzīvos mūžīgi manos dēlos. Tā viņus audzināja un veidoja. Jūs esat padarījusi viņus par tiem, kas viņi ir šodien. Tikai tagad es saprotu, cik ļoti jūs viņus mīlējāt, un kā šī mīlestība deva jums prieku un dzīves jēgu. Jā, jūs izlutinājāt viņus līdz ārprātam. Bet es jums ļautu darīt to visu no jauna.”
Viņai nebija laika, lai pastāstītu šos ar mīlestību un sāpēm pārpildītos vārdus savai vīramātei dzīves laika. Ja jums būtu kaut vēl viena iespēja, ko jūs teiktu saviem radiniekiem, pirms zaudējāt tos? Ko jūs varat pateikt tiem, kas vēl ir ar jums? Negaidiet labāku brīdi, lai dalītos ar jūsu jūtām ar ģimeni, novērtējiet tos un priecājieties, ka jums ir šodiena!
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru