Direktors: “Cik jauki no jums, ka esat BEIDZOT mums pievienojusies!”
Es: Es atvainojos par šādu nolaidību. Pēdējo stundu es pavadīju uzliekot 40 šuves 7 gadus vecam zēnam, kuru māte piekāva ar dzelzs kausu, un tad man bija par šo jautājumu jārunā ar policiju. Atvainojos par sagādātajām neērtībām.”
Redzami samulsis, direktors runāja par to, kas bija noticis. Izrādās, ka puika raustījis manu meitu aiz krūštura, par ko viņa divreiz iesita viņam pa seju. Man radās iespaids, ka viņi par notikušo vairāk bija dusmīgi uz manu meitu, nekā uz zēnu.
Es: “Tātad, jūs vēlaties zināt, vai es varētu izvirzīt pret viņu sūdzību par seksuālu uzmākšanos manai meitai, un arī pret skolu, jo viņam bija atļauts to darīt?”
Kad es pieminēju seksuālu vardarbību, visi redzami satraucās.
Skolotājs: “Es nedomāju, ka tas bija tā.”
Konsultants: “Nedramatizēsim.”
Direktors: “Es domāju, ka jūs izlaižat svarīgu punktu.”
Zēna māte sāka raudāt. Es pagriezos pret meitu un pajautāju, kas notika.
Meita: “Viņš turpināja raustīt manu krūšturi. Es prasīju, lai viņš beidz, bet viņš nebeidza, un es pateicu par to savam skolotājam. Viņš man teica, lai nepievēršu tam uzmanību. Zēns turpināja raustīt un beidzot atrāva manu krūšturi. Es iesitu viņam, un tad viņš apstājās.”
Es pagriezos pret skolotāju.
Es: “Un jūs atļāvāt viņam to darīt? Kāpēc jūs viņu neapturējāt? Nu, nāciet pie manis, un ļaujiet man pieskarties jūsu biksēm.”
Skolotājs: “Ko? Nē! “
Es: “Vai jūs domājat, ka tas ir nepieņemami? Kāpēc tad neejiet pie savas konsultantes un neraustiet viņas krūšturi? Apskatīsimies, kā viņai tas patiks. Vai šī zēna mātes krūšturi. Vai manu. Vai domājiet, ka tikai tāpēc, ka viņi ir bērni, to var uzskatīt par joku?”
Direktors: “Visu cieņu, bet jūsu meita tomēr iesita citam bērnam.”
Es: “Nē. Viņa aizstāvēja sevi pret cita skolēna seksuālu uzmākšanos. Paskaties uz viņiem. Puisis ir trīsdesmit centimetrus garāks par viņu un divtik smags. Cik ilgi viņai vajadzēja ļaut viņam pieskarties sev? Ja personai, kas ir paredzēta, lai palīdzētu un aizsargātu viņu klasē, nepiešķīra tam nekādu nozīmi, ko viņai bija darīt? Viņš tik spēcīgi raustīja krūšturi, ka tas attaisījās.”
Zēna mamma turpināja raudāt, bet viņa tēvs izskatījās gan dusmīgs, gan nokaunējies. Skolotājs izvairījās skatīties man acīs.
Es biju tik sašutusi, ka ņēma meitu un aizgāju. Dīvaini, bet uz skolu mani vairs nesauca!”
Kā jūs domājat? Kam tomēr bija taisnība šajā stāstā?
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru / AVOTS: marketium.ru
Nu prātīga sieviete!!! Ļoti adekvāta rīcība šai situācijā.Es savā laikā savai meitai mācīju nekādā ziņā neļaut sevi nevienam pazemot.Kad viņa saņēma drosmi un uzmauca vienam pāridarītājam krēslu galvā,tad mana rīcība attiecībā pret skolas personālu bija tieši tāda pati.Sak" ko tad jūs gaidījāt?…Pavērojiet paši kāda ir saskarsmes kultūra jauniešu vidū tieši skolas teritorijā.Cieņas nekādas vienam pret otru un pedagogiem tāpat.Protams,daudz atkarīgs no audzināšanas ģimenē,taču arī sabiedrība, it īpaši jau, mācību iestāde ir atbildīga par valdošo gaisotni mācību iestādēs.Nu nevajag dzīt galvā trigonometriju,fiziku utml. lietas kā vietā noderētu, piemēram, satiksmes noteikumi,pirmā medicīniskā palīdzības sniegšana,saskarsmes,galda,higiēnas kultūras nodarbības.