Vēlamo iespējams vizualizēt, tad piefiksēt, tādējādi ātrāk sasniedzot kāroto mērķi. Izmēģini!
Nomierināties, apsēsties, iededzināt sveci, nolikt priekšā papīra lapu un pamodināt sevī laimes sajūtu par iespēju atrasties uz šīs zemes.
Tā mīt ikvienā, tikai bieži vien pamesta, aizmirsta, kaut kur ieslēgta. Lapas augšējā malā uzrakstīt: “Es pateicos Visumam par to, kas man jau ir un vēl būs, lai īstenotu savas vēlmes un vajadzības.” Man ir pietiekami daudz: laika, naudas, mīlestības, pacietības, veselības.
Tad uzzīmēt saulīti, zvaigznīti vai citu simbolu un, vispirms vizuāli iztēlojoties, tagadnes formā minēt to, kas nākamajam gadam nepieciešams.
Man ir izremontēts dzīvoklis.
Mana alga ir 1000 eiro mēnesī.
Man ir sakārtotas attiecības ar tuviniekiem.
Man ir diploms par veiksmīgi pabeigtām neklātienes studijām.
Es mācos tango kursos.
Man ir ceļazīme uz Peru.
Pasūtījumā tomēr vislabāk iederas garīgas lietas, jo darbojas princips: ja līdzsvarojas dzīves nemateriālā puse, sakārtojas arī materiālā.
Līdzeklis, kas vizualizācijas plānu dara dzīvu, — mīlestībā atskārstas pateicības jūtas.
Teksta beigās noteikti vajadzīgi vārdi: “Es pateicos Augstākiem spēkiem par visu, kas man jau ir. Un zinu — to, kas vēl būs, saņemšu īstajā laikā.” Nu, Dieviņ, tava vaļa, nu tavā rociņā — nodot savu dzīvi Dieva prātam un kārtībai.
Ja prasība pēc jaunā nesakņojas spēkā ar pateicību saskatīt to, kas jau ir, vēlamo dabūjam, taču kaut kas svarīgs no esošā tiek atņemts.
Tieši pateicība ir tā, kas esošo sasaista veselumā ar atnākošo. Kad stiprajās dienās tapušais vizualizācijas plāns gatavs, to piesprauž vietā, kur ik pa laikam ērti uzmest acis.
Tas nekas, ka to varbūt izdarīs arī kāds īgņa, — lai kādi būtu viņa komentāri, ēterā tiek palaists vēlmes pastiprinājums.
Kura ieceru daļa īstenojusies, to nosvītro. Sarakstu nomaina, tikai veidojot nākamo plānu.