Pēkšņi mani aptur policists. Es noslāpēju automašīnu un izkāpju. Ārā tipisks Sanktpēterburgas laiks- vējš ar lietu. Viņš lūdz mani iekāpt viņu automašīnā, es apsēžos aizmugurē- priekšā viņi divi un vēl viens aizmugurē, viņš paskatās uz mani un saka:
– Nu, ja pameta, tad pameta, jūs atradīsiet sev labāku! Un vispār, kamēr nenomierināsieties atpakaļ pie stūres nelaidīšu!
Šajā brīdī es sabruku pilnībā. Puņķi, siekalas, asaras… es, šņukstēju, mēģinot paskaidrot, ka, lai kāds pamestu, viņam sākumā jābūt… Kalifornija nomira un Andrejs arī. Puiši man pasniedz salveti, mierina, kā mācēdami, bet jaunākais tiek aizsūtīts pēc kafijas.
Tas ilga apmēram pusstundu. Kapučīno mazliet nomierināja manu histēriju. Un jūs zināt, ko? Rīt atpakaļ pie vāciešiem, patiesa mīlestība nav gaidāma, un naudas joprojām nav. Bet kļuva daudz labāk. Paldies, jaukie policisti!
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru