Tagad, saprotot, ka mans laiks ir ierobežots, es beidzot sāku novērtēt dzīvi. Es vairs nedusmojos par visām mazajām lietām, kas tik bieži sagrāva manu garastāvokli: nepabeigti mājsaimniecības darbi, nedraudzīgie kasieri lielveikalā vai tvertnes noplūdes tualetē.
Tagad es patiesi nožēloju, ka es nekad neesmu atradusi laiku rakstīšanai saviem draugiem un radiniekiem, atliekot to uz labāku dienu, kas, šķiet, nekad nepienāks. Es nožēloju, ka es tik ļoti maz teicu savam vīram un vecākiem, cik ļoti es viņus mīlu.
Tagad es mēģinu neatcelt, neierobežot un netaupīt neko, kas papildina laimi un dzīves prieku.
Un katru rītu, atverot savas acis, es saku, ka šī diena ir īpaša. Katru dienu, katru brīdi, katra elpa ir patiešām pārsteidzoša dāvana no augšas!
Varbūt dzīve nav tāda, par kādu mēs sapņojām, bet, ja reiz esam šeit, mums vajag dejot.”
Mēs ceram, ka šī vēstule lika domāt par jūsu dzīves prioritātēm un, iespējams, kaut ko mainīt, kamēr jums vēl ir laiks.
©TOPRAKSTI.LV / AVOTS: fabiosa.com