Kopš seniem laikiem ārstniecībai plaši izmantoti dažādi sorbenti – vielas, kurām piemīt absorbējoša darbība un kuras kuņģa-zarnu traktā piesaista un izvada no organisma dažādas endogēnas un eksogēnas toksiskas vielas, ieskaitot mikrobus un to toksīnus, pārtikas alergēnus, ārstniecības preparātus, indes, alkaloīdus, smago metālu sāļus, gāzes.
Ogles pulvera lietošana iekšķīgi deva labus rezultātus, ja cilvēks bija saindējies ar pārtikas produktiem, bija intoksikācija ar smago metālu sāļiem, kā arī tādu smagu infekcijas slimību ārstēšanā kā dizentērija, holera, vēdertīfs. Oglei arī bija labvēlīga iedarbība hroniska gastrīta, ilgstoša kolīta, diarejas un paaugstināta kuņģa sulas skābes līmeņa gadījumā.
Universāla pretinde
Vēlāk, kad parādījās jauni un daudz efektīvāki baktericīdie preparāti, bet vēl pēc tam – arī antibiotikas, aktivētās ogles ārstnieciskās iedarbības popularitāte būtiski mazinājās. Taču vēl joprojām šis preparāts tiek atzīts par vienu no iedarbīgākajām pretindēm, kas, pateicoties savai aktivitātei, spēj piesaistīt daudzas kaitīgās vielas un nepieļaut to uzsūkšanos. Piemēram, tikai 1 g aktivētās ogles spēj piesaistīt 800 mg morfīna, 700 mg barbitāla, 300–350 mg citu barbiturātu un alkohola.
Aktivētās ogles ražošanai izmanto kūdru, akmeņogļu un koka ogles, arī citas augu valsts vielas, kuras vispirms karsē bez gaisa klātbūtnes, bet pēc tam papildus pakļauj ķīmiskai apstrādei. Rezultātā iegūst vielu ar porainu karkasu. Labums, ko dod maksimāli sīkākas poras, ir tāds, ka tādējādi tiek palielināta saskarsmes kontakta virsma – jo lielāka ķermeņa virsmas attiecība pret tā apjomu, jo šis kontakts ir aktīvāks un jo labāk notiek piesaistīšanas process. Aktivētās ogles īpatvirsma ir 400 m² vienā gramā.
Visbiežāk aktivēto ogli lieto kā universālu sorbentu saindēšanās gadījumos ar dažādiem medikamentiem, augu valsts izcelsmes indēm un citām ķīmiskām vielām, izņemot spēcīgas iedarbības skābes, sārmus, cianīdus, dzelzs preparātus. Šajos gadījumos aktivēto ogli izmanto kuņģa skalošanai (ēdamkarote pulvera uz litru ūdens) un lieto iekšķīgi pa 20–30 g (reizēm līdz 80–100 g) šķidras suspensijas veidā 100–150 ml ūdens. Ievadīt aktivētās ogles pulveri (vai sasmalcinātas tabletes) kuņģī nepieciešams pirms un pēc tā skalošanas.
Nejaukt!
Nav nozīmes kopā ar aktivēto ogli lietot kādus citus preparātus, jo ogle iedarbosies arī uz tiem un tādējādi tikai pavājināsies tās tiešais uzdevums – piesaistīt indes. Kā sorbentu aktivēto ogli ieteicams lietot pirmās 12 stundās pēc saindēšanās – tad tās efekts ir maksimāls. Turklāt pati ogle netiek uzsūkta un arī netiek pakļauta metabolismam kuņģa-zarnu traktā – tā izdalās kopā ar izkārnījumiem, iekrāsojot tos melnā krāsā.
Aktivēto ogli var lietot arī pret meteorismu (pastiprinātu gāzu veidošanos), dispepsiju, kolītu, paaugstinātu kuņģa sulas skābes līmeni, diareju, pārtikas izraisītu intoksikāciju – iekšķīgi pa 1–2 g 2–4 reizes dienā 1,5–2 stundas pēc ēšanas, uzdzerot ūdeni (tabletes vēlamāk sasmalcināt).
Taču šis preparāts nav paredzēts ilgstošai un nepārtrauktai lietošanai. To izmanto tikai kā ātrās palīdzības līdzekli un parasti lieto pāris dienu, jo aktivētā ogle kuņģa-zarnu traktā piesaista ne tikai toksiskās, bet arī daudzas organismam vērtīgās vielas (fermentus, vitamīnus, aminoskābes u. c.). Turklāt jaunākie pētījumi pierādījuši, ka ilgstoša šā līdzekļa lietošana var izraisīt nevēlamu toksisku efektu: sliktu dūšu, vemšanu un citas nepatīkamas sajūtas un reakcijas.