Bērns, reaģējot uz vārdiņu “nedrīkst”, krīt gar zemi, spiedz un spārdās, priekšnieks ne no šā, ne no tā sāk uz visiem kliegt, mierīga simpātiska sieviete negaidot izplūst asarās un lauza rokas… Lai cik dažādas ir šīs izpausmes, tām visām ir viens apzīmējums – histērija.
Slavenais franču rakstnieks Viktors Igo apgalvojis, ka katrā cilvēkā mīt trīs dažādas personības: tā, ko redz apkārtējie, tā, ko redz viņš pats, un tā, kas viņš ir patiesībā. Ar histēriju slimiem cilvēkiem iedomātais es vienmēr ir augstāk un nomāc reālo.
Nepārspējamā simulante
Pirmā un pati spilgtākā histērijas izpausme ir – nekontrolētas uzvedības reakcijas, citiem vārdiem sakot – histēriskas lēkmes. Tās var būt asaras, kliegšana, naida uzvirmojums, pastiprināta interese pašam par sevi, patētiskums. Nav nekādas jēgas teikt slimniekam, lai viņš nomierinās. Histēriķim parasti tīk strādāt uz publiku, proti, lēkmes notiek tikai citu cilvēku klātbūtnē, kuru pienākums ir pievērst viņam uzmanību, pažēlot, novērtēt dziļo pārdzīvojumu, just līdzi.
Visi pārējie histērijas simptomi ir ļoti izplūduši. Ne velti ārsti šo slimību sauc par “nepārspējamo simulanti” un “visu slimību pērtiķīti”. Bez nervu traucējumiem (baiļu, skumju, nomāktības sajūtas vai pastiprināta uzbudinājuma) slimniekam parādās aizdusa, paaugstināts vai pazemināts asinsspiediens, roku un kāju trīce. Reizēm roku un kāju āda zaudē jutību.
Riska grupas kandidāti
Pirmais riska grupas kandidāts ir radoša personība ar smalku dvēseles organizāciju. Tādi cilvēki parasti ir ļoti ietekmējami, ārkārtīgi asi pārdzīvo neveiksmes (gan reālās, gan šķietamās). Ilgstošas stresa situācijas viņiem izraisa nervu traucējumus.
Nākamais kandidāts piebiedroties histēriķu pulkam ir cilvēks, kas neprot ar skaidru prātu novērtēt sevi un savu rīcību (neadekvāts pašnovērtējums). Tādiem cilvēkiem histērija attīstās uz savas nepilnvērtības vai arī pārākuma fona.
Šī slimība arī var būt iedzimta. Iedzimtas histērijas gadījumā simptomi sāk izpausties 2–3 gadu vecumā un maksimumu sasniedz 15–28 gados. Pēc tam tā pieklust, un šķiet, ka viss ir pārgājis. Taču spēcīgi nervu satricinājumi, galvas smadzeņu traumas vai ilgstoša psihoemocionāla slodze var izprovocēt tās pamošanos.
Ja slimību neārstē, tā var pāriet hroniskā formā: lēkmes kļūst arvien biežākas un spēcīgākas. Iespējami arī daudz nopietnāki psihes traucējumi: neirastēnija, uzmācošu stāvokļu neirozes, maniakāli depresīvais sindroms. Lēkmes laikā cilvēks spējīgs izdarīt arī pašnāvību.
Itin bieži ielaistas histērijas gadījumos attīstās nopietni dzirdes un runas traucējumi – līdz pat absolūtam kurlumam vai mēmumam. Slimniekam parādās uzmācīgu kustību neiroze: viņš nespēj kontrolēt savu ķermeni, nepārtraukti atkārto vienas un tās pašas kustības vai žestus, piemēram, rausta galvu, palecas, atskatās, kasa sev galvu… Reizēm cilvēks zaudē spēju staigāt vai pilnīgi otrādi – nespēj gulēt, tikai staigā vai sēž. Var attīstīties arī ekstremitāšu paralīze. Ļoti bieži lēkmes beidzas ar ģīboni, kas ilgi nepāriet un pat var beigties ar komu vai letarģisko miegu.
Senāk, lai pārtrauktu histērijas lēkmi, rīkojās diezgan cietsirdīgi: vai nu uzlēja cilvēkam uz galvas aukstu ūdeni, vai arī negaidītā brīdī iecirta pliķi. Mūsdienu psihiatri apliecina, ka šāda metode (lēkmes šokveida kupēšana) ir samērā iedarbīga, bet tikai bērna histērijas gadījumā.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!