Viens no seniem tautas medicīnas postulātiem apgalvo: “Kā bez miltiem nevar izcept maizi, tā bez asinszāles nevar izārstēt cilvēku.”
Asinszāle ir augs, kas neatzīst lielu kolektīvu: tas reti veido lielas audzes, lielākoties aug rindiņā sausu skujkoku noru malās, izcirtumos, pļavās. Asinszāle ir ļoti pieticīga, un to viegli var izaudzēt katrā dārzā. Piemērotākā vieta – kur pirms tam augušas ziemāju kultūras.
Augu ievāc pilnziedu laikā, nogriežot 15–20 cm garas galotnītes. Žāvē atklātā ēnainā vietā, siltos un labi vēdināmos bēniņos vai arī žāvētavā 50–60 grādu temperatūrā. Sagatavoto drogu uzglabā blīva auduma maisiņā, stikla burkā vai koka lādē ne ilgāk kā divus gadus.
Pret simt kaitēm
Cilvēkiem augs ir ārkārtīgi vērtīgs. Asinszāle satur miecvielu savienojumus (galvenokārt pirokatehīnu), ēterisko eļļu, sveķvielas, antociānus, holīnu, hipericīnu un saponīnus. Tā ir bagāta ar C, P, PP vitamīnu un karotīnu.
Asinszālei ir teicamas savelkošas, asiņošanu apturošas, antiseptiskas un brūces dziedējošas īpašības. Ārīgi auga preparātus lieto pret II un III pakāpes apdegumiem, bet iekšķīgi – pret kolītu, diareju, aknu kaitēm un klepu.
Asinszāle palīdz arī akūta rinīta, faringīta, laringīta un haimorīta gadījumā. Uzlējumu un novārījumu izmanto smaganu apziešanai un mutes dobuma skalošanai, ja piemeties gingivīts vai stomatīts, kā arī lai novērstu nepatīkamu elpu.
Tautas dziednieki asinszāli izmanto sirdskaišu, urīnpūšļa un ginekoloģisko slimību un iekaisuma procesu ārstēšanai. Augs ir noderīgs arī pret furunkulozi, izsitumiem, čūlām, sasitumiem, lauzošām sajūtām locītavās un neiralģiskām sāpēm.
Vēl asinszāle atvieglo žults izdalīšanos un mazina tās nogulsnēšanos žultspūslī, noņem spazmas resnajā un tievajā zarnā, atvieglo urīna izdalīšanos. Preparāti, kas gatavoti no šā necilā auga, stiprina kapilāru sieniņas, uzlabo venozo asinsriti un iekšējo orgānu apasiņošanu.
Ārstnieciskie novārījumi
Asinszāles novārījums ir lielisks līdzeklis pret reimatismu, kuņģa-zarnu trakta kaitēm (diareju, gastroenterītu, čūlu), urīnpūšļa slimībām un enurēzi. Tas palīdz pret hemoroīdiem, podagru un tuberkulozi.
To gatavo šādi:
* ēdamkaroti lakstu aplej ar glāzi karsta ūdens, 10 minūtes vāra uz lēnas uguns, tad izkāš. Dzer pa 1/3 glāzes 3 reizes dienā pusstundu pirms ēšanas. Uzglabā ne ilgāk kā 3 diennaktis.
Novārījumu, ko lieto pret sirdskaitēm, aknu slimībām, bezmiegu un galvassāpēm, gatavo citādi:
* 2 ēdamkarotes lakstu aplej ar glāzi verdoša ūdens, pusstundu karsē ūdens peldē slēgtā traukā, 15 minūtes nostādina, tad izkāš. Dzer pa 1/3 glāzes 3 reizes dienā pusstundu pirms ēšanas.
Pret artrītu: ēdamkaroti žāvētu sasmalcinātu lakstu aplej ar glāzi verdoša ūdens, 20–30 minūtes nostādina, tad izkāš. Lieto pa ēdamkarotei 3–4 reizes dienā. Šo pašu uzlējumu var izmantot arī sāpošo vietu ierīvēšanai.
Pret cukura diabētu: 3 ēdamkarotes žāvētu lakstu aplej ar glāzi verdoša ūdens, 2 stundas nostādina, tad izkāš. Dzer pa 1/3 glāzes 3 reizes dienā pirms ēšanas. Uzlējumu var lietot arī tad, ja uzdod nervi.
Pret reimatismu: 3 ēdamkarotes sasmalcinātu lakstu aplej ar 4 glāzēm verdoša ūdens, 2 stundas nostādina, tad izkāš. Dzer pa 1/3 glāzes 3 reizes dienā pirms ēšanas. Ārstēšanās kurss – 1–2 mēneši.
Asinszāles ziedes un izvilkums
Asinszāles eļļa teicami dziedē dažādas brūcītes uz ādas un čūliņas.
* 2–3 ēdamkarotes svaigas sasmalcinātas drogas (ziedus un lapas) aplej ar 200–250 g augu eļļas (olīvu, saulespuķu vai linsēklu), regulāri apmaisot, 2–3 nedēļas nostādina siltā vietā, tad izkāš un uzglabā tumša stikla pudelē.
Ne mazāk efektīva ir arī asinszāles ziede.
* Auga sulu (to iegūst, augu samaļot gaļas maļamajā mašīnā un izspiežot masu caur marli) karsē uz lēnas uguns, līdz puse no apjoma iztvaiko, tad attiecībā 1:4 sajauc ar nesālītu sviestu. Ziedi uzglabā ledusskapī.
Smaganu un mutes dobuma skalošanai stomatīta un gingivīta gadījumā var izmantot asinszāles izvilkumu spirtā (gatavo attiecībā 1:5). 30–40 pilienus izšķīdina pusglāzē ūdens un skalo vairākas reizes dienā.
Ādas kopšanai
Pieticīgā asinszāle ir neaizvietojama sastāvdaļa daudzos kosmētiskajos līdzekļos.
Taukainas ādas attīrīšanai un svaiguma piešķiršanai sejai reizi nedēļā ieteicama tvaika inhalācija ar asinszāli:
* Divas ēdamkarotes lakstu aplej ar 2–3 litriem verdoša ūdens un, apsedzot galvu ar dvieli, 10–15 minūtes tvaicē seju. Pēc procedūras noskalo ar aukstu ūdeni.
Pret pūtītēm seju apslauka ar asinszāles toniku:
* ēdamkaroti žāvētu ziedu un lapu aplej ar glāzi verdoša ūdens, pusstundu nostādina, tad izkāš.
Taukainai ādai ļoti noderīga ir šāda maska:
* žāvētus sasmalcinātus lakstus aplej ar karstu ūdeni, lai veidotos putriņveida masa. To uzkarsē līdz 60–70 grādiem, tad atdzesē un uz 15–20 minūtēm uzklāj notīrītai ādai. Pēc tam noskalo ar siltu ūdeni.
Masku liek 2–3 reizes nedēļā.
Normālai ādai noderīgs ir attīrošais un dezinficējošais losjons no asinszāles un kumelītēm.
* Vispirms atsevišķi pagatavo asinszāles novārījumu (ēdamkaroti žāvētu lakstu aplej ar glāzi karsta ūdens, 10–15 minūtes vāra, tad izkāš) un kumelīšu novārījumu (1–2 ēdamkarotes žāvētu ziedu aplej ar glāzi ūdens, 10 minūtes vāra, atdzesē un izkāš). Tad 120 g asinszāles novārījuma sajauc ar 30 g kumelīšu novārījuma, 30 g degvīna un 10 g glicerīna. Losjonu uzglabā ledusskapī.
Lai sejas āda ilgāk būtu gluda un neveidotos krunciņas, katru dienu tā jāieziež ar krēmu:
* tējkaroti svaigu asinszāles ziedu aplej ar 50 g saulespuķu eļļas, 2 nedēļas nostādina vēsā vietā, tad izkāš.
Jāpiebilst, ka vērtīgo augu bez uzmanības nav atstājuši arī farmakologi. Uz tā bāzes radītos preparātus lieto inficētu brūču, panarīcija, abscesu, furunkulu un trofisko čūlu, kā arī apdegumu un strutojoša otīta ārstēšanai.
Ārzemju mediķi asinszāli ar labiem panākumiem izmanto depresijas ārstēšanai. Pēc vācu mediķu atzinuma, šim nolūkam asinszāle iedarbības ziņā ir pārāka par visiem medicīnas arsenālā esošajiem gan dabas, gan ķīmijas izcelsmes līdzekļiem.
Gan asinszālei, gan uz tās bāzes radītajiem preparātiem praktiski nav nekādu lietošanas ierobežojumu. Vienīgi cilvēkiem ar maigu un gaišu ādu nav ieteicams pārāk aizrauties ar šo augu.