Lielākā daļa sieviešu, kas uzaugušas padomju laikā, ir radušas palīdzēt praktiski visiem. Viņas ir iegremdējušās citu cilvēku problēmās un dzīvē, lai tikai nedaudz palīdzētu radiniekiem un draugiem.
Šīs nenogurstošās bitītes gatavo vīram pirmo, otro, trešo un desertu, tīra dzīvokļus bērniem (kamēr viņi paši ir darbā), atdod viņiem daļu no saviem ienākumiem, vadā mazbērnus uz nodarbībām un tamlīdzīgi…
Bet vai šādi upuri ir nepieciešami? Galu galā, labākajā gadījumā par savām pūlēm viņas saņem skopu paldies. Bet sliktākajā gadījumā- atradīs, kam piekasīties… Pateiks, ka dzīvoklis nav pietiekami tīrs, zupa ir pārsālīta, bet naudas ir tik daudz, cik kaķim asaru.
Dīvaini, bet tā vietā, lai pastāvētu par sevi un pateiktu pāridarītājiem: “Nākamajā reizē iztiec bez manis!”, šīs sievietes vēl dziļāk iegrimst sadzīves rūpēs. Tajā pašā laikā viņas jūtas ārkārtīgi vainīgas: redz, viņas neapmierināja mīļotos, nepietiekami centās…
Psihologi apgalvo, ka šāda uzvedība ir bērnības traģisko notikumu tiešas sekas. Visticamāk, šādām sievietēm agrīnā vecumā negāja saldi: vecāki reti slavēja, bet mīlestība bija jānopelna ar smagu darbu. Ar vecumu tas kļuva par paradumu, un citi sāka izmantot visu piedodošo ne no kā neatteikšanos.
Ko tad darīt nogurušajai sievietei, kas nevēlas paciest necieņu no ģimenes puses? Pirmā lieta, kas jāapzinās, ir vienkārša: pašas domas par sevi nedrīkst būt atkarīgas no kāda cita domām! Vīrs var vienkārši nebūt garastāvoklī, priekšnieks- cieš no migrēnas, bet meita – apjukusi.
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!