Gobzems atklāj gana bēdīgus faktus par savu bērnību, kritizējot uzturlīdzekļu nemaksātājus

Facebook

“Par mani nerūpējās mans miesīgs tēvs, kaut mierīgi varēja atļauties. Mans vectēvs bija dzērājs un būtībā nodzēra visus dzimtas īpašumus. Tie tagad pieder labi zināmiem miljonāriem. Mazbērni, saprotams, viņu, manu vectēvu neinteresēja. Vecmammas man nebija, jo viņa nomira ap to laiku, kad piedzimu,” sociālajā tīklā Facebook atklāj politiķis Aldis Gobzems, kritizējot uzturlīdzekļu nemaksātājus – to kopējais parāds jau pārsniedzis 350 miljonus eiro.

“Vecvecāku vietā vasaras un skolas brīvdienas pavadīju laukos pie pāra gados, kas nebija mani radinieki. Tur arī ir manas bērnības skaistākās atmiņas – kartupeļu vai siena talkas, traktori, govis, zirgi, cūkas. Mani uzaudzināja vīrietis, kurš nav mans miesīgs tēvs. Un par to viņam paldies. Šādus un līdzīgus stāstus mēs apkārt varam dzirdēt steriem.”

Šodien, kad man ir divi mazi bērni, lasu, ka vairāk kā 40 tūkstoši vecāku nerūpējas par savējiem. Tūliņ gan jau būs komentāru gūzma, ka nevarot atļauties, ka grūta dzīve un ka cūkas politiķi vainīgi. Kas, protams, ir atrunāšanās un meli.

Man, kādreiz advokāta profesijā strādājot, ir nācies redzēt, kā virkne turīgu vīriešu izvairās rūpēties par savu miesu un asinīm, saviem bērniem. Varbūt es dziļi kļūdos, tomēr domāju, ka valstij, kurā pieaugušie nerūpējas par desmitiem un pat vairāk kā varbūt simts tūkstošu bērnu un nenoliek bērnus kā prioritāti numur viens, nav nākotnes.

Manuprāt, un es varu kļūdīties, bet tā ir bezatbildības un egoisma lieta. Cilvēkam, kuram vienaldzīgi bērni, nereti ir vienaldzīga arī valsts nākotne (jo aiz manis kaut vai ūdens plūdi). Piemēram, valsts budžeta tērēšana – katru gadu iztērēt visu, vienalga vai komandējumos, piemaksās, bet galvenais līdz pēdējam santīmam. Absolūti nesaimnieciska grābšana bez skata uz nākotni, bet ar skatu savam personīgajam pašlabumam.

Piemēram, mūsu zemniekiem mazākie tiešmaksājumi ir, jo kāds pragmatiskais un vienmēr nolaizīti pareizi, bet neko neizsakoši runājošs politiķis bez bērniem sava amata dēļ neuzlika veto. Un cilvēki turpina viņam klanīties un likt plusus (visticamāk establišmenta mediju propogandas ietekmē), kas, protams, ir absurds. Tādēļ es līdz galam nevaru noticēt, piemēram, tādiem politiķiem kā Valdis Dombrovskis vai Edgars Rinkēvičs, kuri ir bagāti, bet bez bērniem. Pat bez adoptētiem.

Es neticu, ka viņiem rūp valsts. Es tam vienkārši nespēju noticēt. Un to pierāda “veiksmes stāsts”, kad valsti pameta simtiem tūkstošu (nosauciet man kaut vienu pasaules attīstītu valsti, kur par veiksmes stāstu atzītu to, ja iedzīvotāju skaists samazinātos par ceturtdaļu vai pat trešdaļu). Es skatos uz saviem bērniem un zinu, ka viņu dēļ atdošu pēdējo, pat ja pašam nekas nepaliktu. Jo bērni ir vienīgais, kas ir mana nākotne. Manas valsts nākotne.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru