Daži izplatītākie maldi
Daudzi cilvēki no hipnoterapijas baidās un nevēlas, lai tā tiktu izmantota viņiem.
* Es zaudēšu paškontroli
Protams, neviens nevēlas būt pakļauts cita cilvēka ietekmei. Taču hipnozes laikā pacients nezaudē kontroli. Tāpēc eksperti šajā jomā uzsver, ka hipnoze patiesībā ir… pašhipnoze. Būtībā pacients pats izvēlas, vai viņam iegrimt šajā stāvoklī, kad to darīt un kad pārtraukt. Turklāt iedvešanas spēks darbojas vienīgi tad, ja pacients tam piekrīt, proti, ja viņš to vēlas (nav iespējams likt cilvēkam kaut ko izdarīt pret viņa gribu).
* Es varu iestrēgt hipnotiskajā stāvoklī
Visi, kas praktizē hipnozi, apgalvo, ka tas nav iespējams. Pacients pilnībā saglabā spējas jebkurā brīdī atgriezties pie pilnas apziņas.
* Ja mani nav iespējams nohipnotizēt, tā ir tikai mana vaina
Ir cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nepakļaujas hipnozei, bet tas nekādā ziņā nenozīmē, ka viņi ir nepilnvērtīgi. Pasaules veselības organizācija uzskata, ka hipnozei ir pakļauti 90%, bet citi avoti apgalvo – ka tikai 70% iedzīvotāju. Ja kāds nolēmis šīs metodes iedarbību pārbaudīt uz sevi, tas jāuztic tikai zinošam speciālistam.
Pašhipnoze
Par tādu speciālistu katrs sev var būt arī pats, bet tikai pēc tam, kad apguvis vairākas metodes. Pašhipnozi var izmantot gan kā palīglīdzekli hipnoterapijas seansā pie speciālista, gan patstāvīgai sevis iegremdēšanai hipnozes stāvoklī.
Pats galvenais, to darot, – būt mierīgam un pārliecinātam. Daudzi ārsti, kas praktizē hipnoterapiju, var saviem pacientiem iemācīt dažus pašhipnozes paņēmienus, kurus vajadzības gadījumā tie vēlāk var izpildīt bez citu palīdzības.
Lai arī dziedināšanai ar iedvesmošanu ir ļoti dziļas saknes daudzu tautu nacionālajās kultūrās, pēdējos simt gadus hipnoterapijai nācies noiet diezgan ērkšķainu ceļu. Būtisks pavērsiens notika tikai 1955. gadā, kad Britu medicīnas asociācija hipnoterapiju atzina par vērtīgu ārstēšanas metodi. Trīs gadus vēlāk līdzīgu attieksmi šai metodei izteica arī Amerikas medicīnas asociācija.