Es iemācījos dzīvot ar sievieti, un tas nav tā, kā raksta romānos un rāda filmās, soctīklos raksta kāds puisis, vārdā Arturs.
Piemēram, es nezināju, ka gari mati sievietei nav tikai burvīgs skaistums līdz jostasvietai, sievišķība un šarms. Bet pirmāmkārtām tie prasa uzmanību no manas puses. Jāņem taču vērā, ka, apguļties viņai blakus, man vispirms jāpastumj malā no spilvena viņas mati, lai tos sāpīgi neparautu! Ar laiku tas kļūst par ieradumu.
Es nezināju, ka tad, ja viņai ir slikts garastāvoklis, viņa nekavējoties jāapskauj, jāuzzina, kas noticis, bet pēc tam jānomierina. Ar mani viss ir pavisam citādi. Kad man ir draņķīgs noskaņojums, man nepatīk, ja mani izprašņā par to un lien man dvēselē – ar tādiem brīžiem man vienmēr jātiek galā pašam.
Es nezināju, ka tad, ja viņa man nelūdz palīdzību, viņa tomēr gaida, ka es to pats piedāvāšu. “Neaiztiec, es to pats izdarīšu!” “Bet es varu arī pati…” Nē, nevar! Precīzāk, viņa gaida, ka es uzstāšu un palīdzēšu. Viņai svarīgi justies kā sievietei, bet par nastu nesēju ēzelīti varu būt arī es. Starp citu! Ja neļausi savai sievietei celt neko smagāku par puķu pušķi, ar laiku pamanīsi, ka slikts garastāvoklis viņai ir arvien retāk, bet smaids sejā – katru mīļu brīdi.
Es nezināju arī to, ka sieviete nav tikai mīļotā, ar kuru dalīt gultu, vannas istabu un virtuves galdu. Viņa ir arī draugs, kurā uzmanīgi ieklausīties. Dzirdēt, kad viņā klausies, pat ja viņa runā, tavuprāt, “ne par ko”. Sieviete nav mīkla, nē. Un uz katru savu jautājumu es varu saņemt atbildi, ja vien būšu kaut mazliet vērīgāks. Viņa vienmēr pasaka, kas viņai vajadzīgs. Vienmēr! Dīvaini klausīties, kad vīrieši runā, ka nesaprot, kas nepieciešams viņu sievietei. Visdrīzāk viņiem nemaz negribas to zināt.
Es nezināju, ka attiecības – tas neesmu tikai es, tas ir “es” kvadrātā. Katram jāsper savi soļi, lai abu lūpas satiktos pusceļā. Ja tu stāvi uz vietas, bet otrs tev pastāvīgi nāk pretī, visticamāk, tu vienā brīdī paliksi viņam aiz muguras… Katram ir savu soļi veicami. Ja tev sapītas kājas, tālāk par staru netiksi.
Toties nogrūst otru bezdibenī vēl nepavisam nav beigas. No jebkuras bedres vienmēr var izrāpties, galvenais – neatgrūst tā roku, kurš tevi pagrūdis. Bet, ieķeroties tajā, negaidīt piemērotu brīdi, lai izdarītu atbildes grūdienu. Darīt kaut ko “pretī” un “atriebjoties” nozīmē dzert indi abiem no vienas glāzes. Pat tad, kad otrs zina par tās postošo iedarbību.
No trauka jāizlej nāvējošā dzira, bet vietā jāpilda reibinošs nektārs. Piemēram, atriebība, ēdiens, kas pasniedzams auksts, nedos efektu, bet tikai afektu. Iedomājies par roku maigumu – no tā reibsti vairāk nekā no labākā vīna pasaulē. Kā ēdienu atriebības vietā iesaku pasniegt maigumu. Un tikai karstā veidā.
Es nezināju, ka jūtas mājo nevis vēdera lejasdaļā, bet pirkstu galiņos, ar kuriem pieskaries viņai. Un, ja arfa skan, tātad tas ir tavs instruments. Jo pirkstus taču nevar uzskaņot. Vai nu tev ir talants, vai arī tā nav…
Avots: “Our-Life-Fb”