Kā iedrošināt bērnus meklēt palīdzību, bet necelt viltus trauksmi

Mājas un ģimene bērnos rada drošības sajūtu, bet viss, kas ir ārpus šīs drošības saliņas, rada interesi un agrāk vai vēlāk ir jāiepazīst. Taču bērnu izziņas kāre apvienojumā ar pieredzes trūkumu var radīt riskantas situācijas, tāpēc vecākiem būtu ieteicams regulāri pārrunāt ar bērniem drošības jautājumus.

Rimi kļūstot par sociālās kampaņas Supervaroņi internetā atbalstītājiem, Rimi Bērniem eksperte psiholoģe Iveta Aunīte norāda – pirms apgūt interneta plašumus, vecākiem ar bērniem jāpārrunā vispārēji drošības jautājumi.

Pieaugušajiem ir grūts uzdevums. No vienas puses, jārada bērnos pārliecība, ka cilvēki ir labi un kļūt patstāvīgam ir droši; vienlaikus jāapzinās riski un jāmāca bērniem būt piesardzīgiem. Ir ļoti būtiski atrast līdzsvaru.

Ja pārspīlēsim ar pozitīvo, bērns pieaugot var piedzīvot vilšanos, jo realitātē viņš sastapsies ar dažādām situācijām un cilvēkiem – un tā ne vienmēr būs pozitīva pieredze. Bet nedrīkst iekrist arī otrā galējībā: ja cilvēks ir pārāk uzmanīgs, pat bailīgs, viņš baidīsies uzņemties risku un spēs izmantot vien daļu no tā, ko dzīve piedāvās.

Bērnu vecākus var iedalīt vairākos tipos pēc attieksmes pret potenciālo apdraudējumu:

– vecāki, kuri ir pārliecināti, ka briesmas var skart tikai citus, tāpēc problēmas ignorē;

– vecāki, kuri pārlieku sargā savus bērnus;

– vecāki, kuri bērnu atbilstoši viņa vecumam informē par bīstamību, vienlaikos iedvešot ticību, ka briesmas var pārvarēt, un palīdzot nezaudēt galvu sarežģītās situācijās.

Tieši pēdējais variants ir tas, kas bērnam patiešām palīdzētu saprast – pasaule ir lieliska vieta, taču jāievēro daži noteikumi, lai tajā justos droši. Vislabāk ir mācīt bērnam būt piesardzīgam, taču pamazām palielināt risku, kas viņam jāuzņemas.

Nereti pieaugušie aizmirst par bērna domāšanas specifiku. Bērni pasauli redz citādi – bērnībai raksturīgā spilgtā fantāzija liek uzburt krāšņas un reizēm pārspīlētas ainas. Arī fiziski bērni ir mazāki augumā un to pašu pasauli, ko pieaugušie, redz citā rakursā un leņķī – bērnībā viss izskatās lielāks, plašāks, varenāks, tāpēc reizēm arī bīstamāks.

Tāpat mazais cilvēks jau bērnībā var būt liels individuālists: daudziem bērniem ir svarīgi iet viņu pašu izraudzīto ceļu, lai apskatītu kaut ko tikai viņiem svarīgu, lai pabūtu vienatnē, prom no svešām acīm un citu uzraudzības. Mazie pētnieki var nonākt arī visnotaļ “bīstamās vietās” – pamestās mājās, mežmalā, bēniņos, dažādās aizliegtās teritorijās gan mājās, gan ārpus tām.

Gadās, ka mazie pētnieki savās gaitās sastop cilvēkus ar ne tik labiem nodomiem. Nereti bērns var tikt apdraudēts arī tad, ja atstāts viens pats mājās, jo izziņas kāre, pieredzes trūkums un nespēja novērtēt risku var novest pie bīstamām situācijām. Tāpēc svarīgi ir ne tikai skaidrot iespējamo uzvedību briesmu gadījumā, bet to arī praktiski izmēģināt. Lūk, daži ieteikumi, ko būtu vērts ar bērnu pārrunāt un laiku pa laikam pārliecināties, ka viņš tos atceras.

Ieteikumi, atstājot bērnu vienu pašu mājās

– Iemāciet bērnam, ka uz telefona zvaniem drīkst atbildēt tikai tad, ja zvana no pazīstama numura. Atgādiniet, ka sarunāties vajadzētu tikai ar zvanītājiem, kurus bērns labi pazīst. Bērnam jāiemācās neizpaust, ka viņš ir mājās viens, bet pieklājīgi pateikt, ka vecāki šobrīd ir aizņemti un vēlāk piezvanīs.

– Palīdziet bērnam iegaumēt glābšanas dienestu telefona numurus un atstājiet redzamā vietā tuvinieku tālruņa numurus, lai bērns zinātu, kam lūgt palīdzību gadījumā, ja vecāki nav sasniedzami.

– Māciet, ka nedrīkst atvērt durvis svešiem cilvēkiem.

– Parādiet bērnam, kur atrodas pirmās palīdzības aptieciņa, un iemāciet ar to rīkoties.

– Ja bērns jūtas apdraudēts, māciet vērt vaļā logu un saukt pēc palīdzības.

– Pastāvīgi atgādiniet, ka, lietojot datoru vai telefonu, nedrīkst dalīties ar personīgu informāciju par sevi un ģimenes locekļiem.

Ieteikumi, kā bērnam rīkoties, jūtot apdraudējumu uz ielas

– Iesakiet būt piesardzīgiem, ja uz vientulīgas ielas bērnam pretī nāk četru vai vairāk cilvēku grupa – labāk apiet ar līkumu.

– Iemāciet bērnam, ka nedrīkst sarunāties ar svešiem cilvēkiem, kaut ko ņemt no viņiem vai iet svešiniekiem līdzi, lai cik kārdinošs šķistu piedāvājums.

– Iedrošiniet bērnu uzticēties savām sajūtām – jūtot kaut mazākās aizdomas, ka kaut kas nav lāgā, jābēg! Māciet bērnu skriet virzienā, kur ir daudz cilvēku, un saukt palīgā.

– Pārliecinieties, vai bērns zina, kur zvanīt briesmu gadījumos un ko teikt.

– Ja bērnam rodas kaut mazākās aizdomas, ka cits bērns var nodarīt otram ļaunu, par to nekavējoties jāziņo kādam pieaugušajam. Ļoti vēlams, lai pieaugušie šādās situācijās nevis novērstos, izliekoties, ka uz viņiem tas neattiecas, bet aktīvi iesaistītos.

Vecākiem būtu jāiemāca bērnam, ka palīgā sauciens nav nekāda spēle – nedrīkst pieļaut, ka bērni dauzoties un uzjautrinoties imitē šādas situācijas. Īstu briesmu gadījumā pieaugušie, juzdamies izāzēti, tik ļoti vajadzīgo palīdzību var arī nesniegt – kā senajā pasakā “Vilks aitās”. Viens no pirmajiem soļiem ceļā uz pieaugšanu ir atbildības uzņemšanās. Iemāciet bērnam izturēties atbildīgi pret pašu galveno – savu drošību!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru