Kāpēc steidzīgi cilvēki nesteidzas. Lietuviešu rakstnieces stāsts

Foto – Pixabay

Kad mani lūdz kaut ko izdarīt, es vairs nevaicāju, kad. Atbildi zinu: “Vakar.” Debesis sajaukušās ar zemi — “vakar” kļuvis par rītdienas jēdzienu.

Neburkšķu, esmu pateicīga, ka man uzticēts steidzams darbs. Žēl, ka ne steidzams ceļojums vai viedtālrunis ar atlaidi. Pateicos, ka ne nocenota draudzība.

VAIRĀK LASI EVAS TOMBAKAS GRĀMATĀ “LAIMES TABLETĪTES

Tikai, lūdzu, nedomāt, ka esmu kaut kāds čips un deils un pēc svilpiena skrienu dzēst ugunsgrēku. Cenšos koncentrēties tam, ko spēju un gribu. Zinu, ka skan augstprātīgi, jo daudziem darīt to, kas patīk, ir neredzēta greznība. Taču ko gan ir vērts darbs, ko veic skeptiķis, kuram tas nepatīk? Agrāk domāju, ja nepatīk — pieradīsi, nezini — iemācīsies.

Iztēlojos, ka izvēlīgums ir kā jaunība, kas snip-snapsnurre — un beidzas. Visam vajadzīgs tikai laiks un pacietība. Steidzamas lietas vakar likās svarīgas, bet šodien vairs ne tik nozīmīgas. Vai vispār nevajadzīgas. Teiciens “lēnāk iesi, tālāk tiksi” aizvien vēl darbojas. Ja kaut kas nesaskaņojas, neveicas, nenotiek, kā vajag, var niknoties un dauzīt galvu pret sienu.

Lauzties ar elkoņiem, līst caur atslēgas caurumu. Bet var arī ieelpot, izelpot un atcerēties — tas tāpat pāries. Dažreiz labāk ir apstāties, lai steigā nesagrautu to, kas mums visdārgākais. Ir ļoti labs stāsts par pacietības dāvanu un steigas briesmām. Nepacietīgs cilvēks atrod taureņa kokonu un grib ieraudzīt dabas brīnumu. Uzliek kokonu uz plaukstas un sāk pūst siltu gaisu, lai paātrinātu kāpura pārvērtību par taureni.

Beidzot taurenis izlido no kokona, spirinās, mēģina lidot ar saviem salocītajiem spārniem. Bet tad pēkšņi sašļūk un sastingst. Pāragri dzimis, tāpēc mirst. Nepacietība iznīcināja dzīvību. Vai vainas apziņa ir pietiekams sods?

Mūs pieradināja mīlēt sevi, domāt par sevi. Savas vajadzības uzskatīt svarīgākas nekā citu. Mēs nekautrējamies iegūt visu — ja ne ceļojumu apkārt pasaulei, tad kruīzu pa Karību jūru.

Rēķinā neiespējams miljons — dodiet taču solīdu algu. Sapņu darbu, skaistu sievu, plašu dzīvokli pilsētas centrā vai māju pie dienvidu jūras. Mēs rijam nesakošļādami, nespējot sagremot. Ķeram kaudzēm preces — ja ne veikalā, tad internetā. Ja ne tūlīt, tad rīt. Kontaktējamies ar jebkuru personu. Izmantojot lidmašīnu, mobilo telefonu, elektronisko pastu. “Es tev pirms stundas izsūtīju līguma paraugu. Kāpēc vēl neesi atbildējis?” — neliekamies mierā.

“Mums šodien bija jātiekas, es tevi gaidīju, bet tu neatnāci…” Nekavējoties atbildam tiem, kuri mums svarīgi, bet citiem — kā iznāks, kā paspēsim. Mēs nevēlamies gaidīt, baidāmies no nenoteiktības. Mums šķiet, ka ātras atbildes ir tramplīns uz laimi. Man bija vajadzīgs laiks, lai pielāgotos, ka steidzīgi cilvēki nesteidzas. Un ka tur nav nekā personiska. Viņi tiešām tik ļoti iegrimuši savas esības bezdibenī, ka citādi nevar. Nespēj laikus atbildēt uz zvaniem. Laikus atrakstīt. Laikā atnākt. Laikā atvainoties. Vēl vairāk laika man vajadzēja, lai saprastu, ka dažas atbildes ir savtīgākas nekā cilvēki. Tās nespēj pienākt uzreiz.

Dažām atbildēm vajag nobriest — kā vasaras zemenēm, rudens āboliem vai pateicības vīnam. Kā kāpuram brīnumaini pārvērsties par taureni. Un tāpēc nevajag dusmoties, nevajag uztraukties, ka ziņkārīgs “kāpēc” var brīvi transformēties par “tāpēc”.

Vajag pierast būt tolerantam pret tukšu telpu, kas atveras, jautājumam iesprūstot. Vajag pieņemt un iemīlēt neatbildētus jautājumus, uztvert tos kā aizvērtas durvis, kuras atvērt vēl nevar, jo nav pienācis laiks.

Atbildes, kuras tu meklē, bet nesaņem, visdrīzāk tev nepienākas. Tās nav vajadzīgas un ir nesvarīgas. Tu tās nespētu saprast. Šobrīd nespētu. Bet, kamēr nav atbilžu — dzīvo jautājumos un atslābinies. Pat nepamanīsi, kā vienu dienu atnāks atbilde. Iespers kā zīdainis zem ribām vai nabas apvidū, un tu nodomāsi: es to jau visu laiku zināju. Kāpēc, patiešām kāpēc tikai tagad sapratu?

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru