Lūdz sabiedrības palīdzību māsiņai un brālītim ar smagiem autiskā spektra traucējumiem

Foto – no privātā arhīva

Mazajam Ragnāram janvārī paliks trīs gadiņi. Katei šobrīd ir 4,5. Puisēns ir līdzīgs mazam blondam eņģelītim, bet meitene – pasaku princesei ar zeltainām matu cirtām. Diemžēl abiem bērniem kopš dzimšanas ir smagi autiskā spektra traucējumi, kas izpaužas pilnīgi dažādi – Kate ir taifūns un vulkāns, kas apvienojušies vienā cilvēkā. Savukārt Ragnārs ir ļoti noslēgts, zēns nereaģē uz apkārtējiem un izvairās skatīties acīs. Māmiņa Inese audzina viņus viena, bez tēta, vecmāmiņām un vectētiņiem, vēsta raidījums “Zaļā lapmpa”.

Kad ģimenē ir divi īpašie bērni, dzīve nebūt nav viegla. Bet kad māmiņa audzina viņus viena, bez jebkādas radinieku palīdzības, situācija brīžiem kļūst nepanesama.

“Zaļā lampa” pirms pusotra gada jau rakstīja par Kati un Ragnāru. Tagad mēs satikāmies atkal, lai pastāstītu jums, kā klājas šai mazajai ģimenei, un palīdzētu māmiņai viņas sarežģītajā situācijā.

Kate

Kad Kate nāca pasaulē, Inese bija septītajās debesīs no laimes. Mazulīte dzemdību namā saņēma augstāko novērtējumu – desmit balles. Nekas neliecināja par tuvojošos nelaimi, jo apburošā meitenīte bija vienkārši ideāls bērns.

Pēc gada pieteicās otrais bērniņš. Vecāki sapņoja par dēlu, lai Katei būtu brālītis. Kad meitenei sākās problēmas ar miegu un histērisku kaprīžu lēkmes, vecāki neko nopietnu tajā nesaskatīja. Bet, kad Katei bija gads un astoņi mēneši, neirologs pateica māmiņai, ka pastāv aizdomas uz autismu. Inese nekad iepriekš pat dzirdējusi nebija par tādu slimību. Diagnoze “autisms” netiek noteikta uzreiz, tā kļūst skaidra tikai tad, kad bērna uzvedības traucējumi kļūst pamanāmi.

Ar laiku meitene sāka uzvesties arvien dīvaināk,kļuva nevaldāma un neprognozējama. Tas izraisīja milzīgu stresu, un Inesei sākās priekšlaicīgas dzemdības.

Viss notika ļoti strauji. Ģimene dzīvoja Bolderājā, “ātrā palīdzība” aizkavējās ceļā, un dzemdības turpat istabā nācās pieņemt tēvam. Kad ārsti beidzot tika līdz viņu mājām, bērniņš jau bija piedzimis. Vēlāk mediķi atzina, ka vecāki šajā ārkārtas situācijā bija rīkojušies pareizi. “Ātrie” aizveda māmiņu ar dēlu uz slimnīcu, kur speciālisti konstatēja bērnam nopietnu dzemdību traumu, un kā sekas tam – smadzeņu bojājumu, redzes traucējumus un citas kaites. Ārstu spriedums bija nežēlīgs – zēns, visticamāk, nestaigās…

Pirmo pusgadu Inese ar dēlu vairāk laika pavadīja slimnīcā, nekā mājās. Viņa ļoti pārdzīvo, ka laikā, kamēr viņa ar mazo praktiski dzīvoja slimnīcā, mazajai Katei pietrūcis viņas mīlestības un rūpju.

Grūti pat iedomāties, kā šī trauslā sieviete tiek galā ar lielo nelaimi, kas uzgūlusies uz viņas pleciem. Teorētiski viņa mēģina pārliecināt sevi, ka Dievs nekad neuzliek cilvēkam vairāk nekā viņš spēj panest un izturēt. Taču ar prātu ir ļoti grūti mierināt sirdi, kuru plosa sāpes par bērniem.

Viņa ir pašaizliedzīgi ķērusies pie lietas un cenšas, lai viņas bērni saņemtu visu iespējamo ārstēšanu un rehabilitāciju – gan valsts apmaksāto, gan papildu. Jo vairāk izdosies izdarīt pirmajos dzīves gados, jo lielākas cerības, ka nākotnē bērnu stāvoklis varētu stabilizēties.

Cita vērtību sistēma

Viskritiskākajā periodā, pēc neskaitāmām negulētām naktīm un pārslodzēm ar Inesi notika nelaime – viņa pēkšņi zaudēja samaņu. Izrādījās, ka pastāvīgā stresa iespaidā viņai ir attīstījies diabēts, un tā ir diabētiskā koma.

Inese nokļuva reanimācijā, pēc tam ilgu laiku bija spiesta ārstēties slimnīcā. Tagad viņainākas pastāvīgi kontrolēt cukura līmeni, taču ārsta vizītes bieži tiek izlaistas, jo sievietei nav ar ko atstāt bērnus. Taču Inese savu dzīvi nedramatizē, viņa nežēlojas un cer uz labāko. Viņa vienkārši cenšas maziem solīšiem iet uz priekšu – tik, cik pietiek spēku. Taču viņa ir ļoti nogurusi.

Inese atzīstas, ka ir bijušas dienas, kad viņai nācies pārdot savas mantas, lai nopirktu produktus un zāles bērniem. Un turpat ar smaidu atceras, cik viegli viņa ir izturējusies pret dzīvi pirms bērnu nākšanas pasaulē, bijusi aktīva un mīlējusi jautrus pasākumus, braukusi strādāt uz ārzemēm. Tagad vērtību sistēmair mainījusies. Tas, kas reiz šķitis svarīgs, nu ir kļuvis pavisam sīks un nenozīmīgs.

“Es esmu ļoti emocionāls cilvēks. Bieži vien man ir ļoti grūti turēties, lai nekristu izmisumā,” saka Inese. Taču viņa lieliski saprot, ka bērnam ir vajadzīga ne tikai ārstēšana, bet arī mierīga un smaidīga māmiņa. Lai kā māmiņa necenstos turēt sevi rokās, bērni ļoti asi izjūt viņas sāpi. Un ir ļoti grūti noslēpt no viņiem to, cik patiesībā ir smagi.

Turpinājumu lasi nākamajā lapā!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru