Šo vēstuli māte uzrakstīja saviem bērniem, sajūtot savu vecumu…
“Mani mīļie bērniņi!
Rīt jūs atnāksiet ciemos uz manu dzimšanas dienu. Jūs redzēsiet, ka es novecoju. Lūdzu, esiet pacietīgi pret mani. Centieties saprast, kādam dzīves periodam es tagad eju cauri…
Ja mēs ar tēvu jums stāstīsim to pašu, ko jūs dzirdējāt jau pirms gada, ja atkārtosim vienus un tos pašus stāstus, īgni nepārtrauciet mūs sakot: “To tu jau stāstīji. Pirms dažām minūtēm!”… Vienkārši klausieties. Lūdzu. Pacentieties atcerēties tos gadus, kad jūs bijāt mazi un es lasīju vienu un to pašu pasaku, kamēr jūs aizmigāt.
Kad es saku, es negribu iet uz vannas istabu, nevajag dusmoties un apgrūtināt mani. Labāk atcerieties, kā vakaros pēc smaga darba mēs centāmies pārliecināt jūs iet dušā, bet jums gribējās skatīties multiplikācijas filmas. Jums taču arī tas nepatika!
Kad jūs redzat, ka es nepavisam neorientējos datoros, mobilajos telefonos un līdzīgās tehnoloģijās, dodiet man laiku iemācīties. Neskatieties ar ironiju un izsmieklu!… Atcerieties, cik pacietīgi es mācīju jūs darīt kaut ko jaunu. Kā mācīju jūs apģērbties, sasukāt matus, sasiet apavu auklas un risināt uzdevumus… Tuvojas brīdis, kad jūs arvien skaidrāk manīsiet, ka es novecoju. Lūdzu jūs, esiet pacietīgi. Un centieties saprast, kam es eju cauri, cenšoties saprast tos jūsu gadžetus un skaipus…
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu visu vēstuli!
Dzives cikls ko nevar parraut, nekas parak aizskaros te nav. Labak padomajiet par tiem vecajiem kuram nav vairs neviena, neviena kam apciemot, neviena kam aizrakstit.. Padomajiet par tiem..
es ari jau jutu pakausi savus gadus,no tiem nekur nepamuksi. . . negribas jau domat,bet nedomat ,ari vairs nevar. paldies dievinam,no rita piecelos vel pati. . . tatad man vel dota dieva davana,vesela diena,un taa jau nakotne.
Tā tas ir ! Kad mūžs iet uz otru pusi , tad atceros savu mammu un saprotu , ka eju tām pašām izjūtām cauri kā viņa . Neviens nav no tā pasargāts , ja liktenis devis garu mūžu piedzīvot .Katra diena tagad ir dāvana !
Tā nav mammas vēstule. Mamma neraksta vēstuli ar pildspalvu, bet ar sirdi un dvēseli. Te nav absolūti nevienas mammas mīlestības pavediena… Vienīgi tukšums…
Man sāp sirds par tik patiesu vēstuli. Un cik daudziem ir tādas domas un izjūtas, tikai neizliktas uz papīra … Gaidīt un nesagaidīt, runāt – un netopi saprasts….. Pēc tā tukšums sirdī un dvēselē…..
Slikti ka ir bērni kam tas nav zināms, kam iāraksta vēstule
[…] Mātes vēstule bērniem, kas aizkustina līdz asarām. Varbūt arī tava mamma domā līdzīgi […]