Mūžībā devies aktieris Arno Upenieks, kurš Nacionālajā teātrī nostrādājis 61 gadu

Publicitātes foto, www.teatris.lv

28. novembrī mūžībā devies Latvijas Nacionālā teātra aktieris Arno Upenieks (1933–2018), vēsta ieraksts teātra mājaslapā www.teatris.lv.

Atvadīšanās no aktiera notiks 30. novembrī, pulksten 13.00, Krematorijas Lielajā zālē.

Teātra mājas lapā publicēts raksts aktiera piemiņai.

“Arno Upenieks ir viens no mūsu teātra ilggadīgākajiem aktieriem, Nacionālajā teātrī viņš strādā kopš 1957. gada. Pēdējos gados Arno ir bijis arī viens no mūsu aktīvākajiem senioriem, regulāri apmeklējis visus nozīmīgākos teātra pasākumus – gan sezonas atklāšanu, gan Ziemassvētku pēcpusdienu, gan, protams, “Skroderdienas Silmačos”.

Aktiera profesijai ir tā īpatnība, ka aktieri dzīvo tik ilgi, kamēr skatītāji tos atceras. Tādēļ arī šodien, Arno Upenieku pieminot, lai ir lasāmas Ritas Melnaces viņam nesenajā jubilejā veltītās rindas:

“Kopš “Skroderdienu Silmačos” pavasara maratona Nacionālā teātra marta jubilārs aktieris ARNO UPENIEKS teātrī nav redzēts. 85 gadi, kuru slieksni 20. martā viņš pārkāps, ir pietiekami liels attaisnojums, ka uz “Pulgozniešu” pusi ( Rūdolfa Blaumaņa lietotais apzīmējums “Silmačos”) vairs tik bieži no Slokas neatbraukt. Šis ceļš tiks mērots atkal jūnijā, kad uz viņa vienīgās skatuves kā ik gadu skanēs līgodziesmas un ikviens, lai kāda gadu nasta mugurā, ja vien veselība atļauj, izies līgotājos…

Nu – varbūt jubilejas dienās viņš vēlēsies pabūt savā ģērbtuvē kolēģu vidū: tur taču viss radošais mūžs kopš 1957. gada pavadīts…

Un, ja jau reiz pieminēts Rūdolfs Blaumanis, tad varbūt arī mēģināšu vispirms izvadīt jubilāru cauri Blaumaņa dramaturģijas “pagalmam”. Jaunais, visādi apsviedīgais Teātra fakultātes absolvents sevi kā spilgtu raksturotāju pieteica ar Sutkas lomu diplomdarba izrādē “Ugunī”, kas tika spēlēta uz tagadējā Nacionālā teātra skatuves. Daži mēneši Liepājas teātrī, un Arno ir atkal atgriezies šeit un skatītājus smīdina kā slinkais kalps ar lielo muti Krišs (kādreiz, to spēlēdams, laurus plūca Alfreds Amtmanis- Briedītis) izrādē “No saldenās pudeles”, nabaga Taukšķi biedēdams ar centrifūgu un precībām ar Lavīzi.

Azarts un izdoma jaunajam aktierim kabatā nebija jāmeklē. Uztaisīs tik ģīmi un…aiziet. Pārējo paveiks paša humora izjūta, organika un Blaumaņa teksts. Arī daudzo avīžu korespodents, tikpat loderīgais Pūlīšu Pauls no “Pazudušā dēla” kaldināja aktiera – raksturotāja slavu. Tā aiz viena komiskā personāža sekoja nākamais, būtībā kaut kur aiz šīm savā ziņā izkropļoto personību meistarīgi atdarinātajām maskām aktiera cilvēciskā būtība aizslēpās aizvien vairāk, līdz šķita – tās saaugušas jau ar viņa seju, ka ne noplēst. Un, ja nu reiz riskētu, tad tas taču būtu saistīts ar sāpēm un lielu sadzīšanas pacietību…

Tiesa, Arno aktierisko izteiksmes līdzekļu arsenāls bija visai savdabīgs. Un tas tika ekspluatēts nežēlīgi. Jaunības azarts, prieks atrasties uz skatuves, skatītāju atsaucība uz katru komiskāku izdarību – arī tam bija sava nozīme Arno Upenieka aktiera biogrāfijas veidošanās procesā. Publika, kā teātra praksē saka, ņēma viņu pretī, un viņš reizēm tēlā tā sadullojās, ka gandrīz ar varu bija jāatgriež skatuves dotajos apstākļos. Minēšu tikai dažus no viņa komiskajiem personāžiem: Lauri Alekša Kivi “Septiņos brāļos”, Poķis Annas Brigaderes “Lolitas brīnumputnā”, Klarnete Juhana Smūla “Mežonīgajā kapteinī Kihnu Jenā”, Bonifeiss Džordža Fārkera “Kavalieru viltībā”.

Un tad režisori Alfreds Jaunušans un Mihails Kublinskis piedāvāja viņam jaunu tikšanos ar Blaumani – atveidot zēnisko izdarību, niķu un stiķu pilno skroderēnu Rūdi 1969. gada iestudējumā, kas kļuva par tādu kā lūzuma punktu viņa skatuviskās eksistences izpratnē. Tas bija jau psiholoģiski daudz dziļāk tverts raksturs, caur kuru varēja jaust arī paša aktiera līdz šim slēpto cilvēcisko “es”.

Atšķirībā no dublanta Ērika Brītiņa Rūda Arno atveidotais bija tāds zemnieciskāks, smagāks, taču arī ar savā izpratnē noskatītu pilsētnieka švītību. Viņa Rūdim bez visiem zināmās “dricelēšanās” un “izrādīšanās”, kā Blaumanis teiktu, bija dotas arī cilvēciski siltas strīpas. Un te nu atklājās, ka Arno arī šīs strīpas var ievibrēties siltos, liriskos toņos.

Citiem vārdiem – Rūdi sildīja paša aktiera sirds siltums, par kura izpausmes spējām uz skatuves līdz šim radītie groteskie, pat satīriskie tēli varēja likt šaubīties, bet kas pēc Rūda tik jauki atplauka Ištvānā Kādarā (Ferenca Molnāra “Lilioms”) vai Antonā un Oļģertā (P. Putniņa “Pasaulīt, tu ļaužu ēka” un “ Pie puķēm, kur ģimenei pulcēties”) un vēlreiz – Blaumaņa Mikus tēvā “Pazudušajā dēlā”.

Arno Upenieka aktiera maska, gadiem ejot, ir it kā dilusi, kļuvusi caurspīdīgāka, aiz kuras arvien jaušamāk iezīmējušās aktiera patiesās sejas līnijas. Tomēr jubilāra aktiera meistarība visā visumā bija kaldināta īsajām distancēm – epizodēm, kur viņš bija suverēns un pārliecinošs.

Nezinu, kā tas ir šajos laikos, bet Arno Upenieka un arī manā jaunībā, vidusskolu absolvējot, kā orientieris tālākajai dzīvei līdzi tika dots raksturojums. Stāsta, ka viņējā bijis kategorisks norādījums – dzīvei nederīgs, ja nu vienīgi teātrim. Ticēsim šai leģendai! Un tad jau nekas cits neatlika, kā to īstenot.

Bet kāds tad ir zem šīs aktiera maskas slēptais cilvēks? Ļoti koleģiāls, savā laikā aktīvs teātra vietējās komitejas dažādo komisiju (bija tāda sabiedriskā darba joma) darbonis – darītājs, neprasot, kas man par to būs, ar saviem klupieniem un iekritieniem, bet vīrs, uz ko varēja paļauties un tā sauktajos šefības koncertos publiku izsmīdinošs līdz asarām. Ak, šīs Arno Valda Artava humoristisko dzejoļu – faktiski pamatīgas “antisovjetčinas” – programmas!

Un vēl Arno Upeniekam ļoti patīk meitenes blondīnes. Vienu tādu brīnišķīgu puķu audzētāju viņš dabūjis sev par dzīvesbiedri. Viņam ir arī meita, uzticīga mākslas pasaulei – tikai vizuālajai, ne skatuves. Un viņš, jādomā, joprojām ir kaislīgs makšķernieks, nevis spiningotājs: tāds apcerīgs laivā uz ezera…

Lai jubilejā skan reiz Tevis dziedātais “Pa mēriņam, pa maziņam!” uz veselību un možu garu!”

Tagad jāpiebilst: “Lai vieglas smiltis!””

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru