Mani sauc Jana, dzīvoju Daugavpilī, man ir 37 gadi. Visu dzīvi esmu nostrādājusi skolā, turklāt mana alga šai profesijai ir pat visnotaļ augsta, raksta kāda sieviete.
Vīrs strādā celtniecībā, protams, pelna labāk, bet darbs ir ne vienmēr. Mūsu ģimenē aug trīs skolas vecuma puikas.
Pirms četriem gadiem ar lielām grūtībām paņēmām kredītā trīsistabu dzīvokli, par kuru nāksies maksāt vēl 11 gadus, katru mēnesi atdodot krietnu daļu ienākumu.
Šogad līdz asarām skaudri sapratu: esmu šausmīgi nogurusi tā dzīvot.
Dienu no dienas nepieciešamība izdzīvot, strādāt līdz spēku izsīkumam, meklēt papildu darba iespējas, izsūc visus dzīvības spēkus gan mūsu ģimenei, gan daudziem, mums līdzīgiem.
Palikt uz ielas ar bērniem – tā manai ģimenei ir reāla perspektīva.
Lai arī: Īpašs šarms. Ar ko unikāla katrā mēnesī dzimusi sieviete?
Vīrs arvien biežāk sastopas ar negodīgiem darba devējiem, kas mēģina maksāt aploksnē vai nesamaksāt vispār.
Visapkārt krāpšana, pat ja samaksā, tad ne visu norunāto. Un šāda problēma ir ne vien celtniecībā, ne vien privātajā sektorā. Visa valsts tiesājas, visi “izsit” parādus. No partneriem, no klientiem, no draugiem, no ģimenes un kaimiņiem…
Kā mēs TIK TĀLU esam nonākuši!?
Mūsu ģimenē neviens nedzer un nesmēķē, visu dzīvi strādājam, cik spējam. Pēc parastās slodzes skolā pasniedzu privātstundas, citādi nespējam savilkt galus kopā.
Vīrs ķeras pie jebkura darba: pat smagākā, ar betonu un mūrēšanu.
Bet cik ilgi gan var tā dzīvot?
Lai arī: Īpašs šarms. Ar ko unikāla katrā mēnesī dzimusi sieviete?
Gribētos pajautāt valdībai (šai, iepriekšējai, citām): kas gan notiek? Ierēdņu kasta saņem lielas algas, kamēr pārējie samierinās ar smieklīgām algām vai pārstrādājas.
Nezinu, kā rīkoties, lai mani bērni nekļūtu par tādiem pat vergiem kā mēs, viņu vecāki. Bet negribu arī, lai viņi dotos meklēt labāku dzīvi uz ārzemēm…