Iespējams, ka SARS 2 pārvarēja sugu barjeru no sikspārņa caur kādu citu zvēru, bet tas notika noticis 2019. gada novembrī. Cilvēks, kas pirmais savās šūnās ielaida šo vīrusu, šķiet, dzīvoja Ķīnas pilsētā Uhaņā, vīruss no viņa pārgāja uz citiem cilvēkiem, tuvākās nedēļas vai divu nedēļu laikā nonāca Uhaņas tirgū, kur sāka izplatīties, līdz to Ķīnas ārsti identificēja kā slimības cēloni decembra beigās. Sākot no 31. decembra, kad Ķīna par to paziņoja PVO, sākusies globāla cīņa pret šo vīrusu.
Šobrīd koronavīruss SARS 2 cilvēkos iemājo ar dažādiem panākumiem: lielākai daļai viņš iespiežas elpceļu epitēlija šūnās, piespiež šūnai ražot jaunas RNS un olbaltumvielas, no tiem veido jaunus vīrusus (savus bērnus), cilvēks šos jaunos vīrusus līdz ar krēpām un siekalām izklepo, lai tie nonāktu citos cilvēkos, proti jaunās mājās.
Dažos cilvēkos vīruss nonāk, bet uzreiz noraujas no cilvēka nespecifiskajām vai vēlāk – specifiskajām antivielām, nekādas mājas neatrod, cilvēks nesaslimst. Varbūt vīruss līdz dzilākiem elpceļiem netiek, inficē elpceļu šūnas degunā un kaklā, cilvēks vīrusu pārslimo asimptomātiski. Lielākoties bērni ar Covid 19 nesaslimst vai pārslimo to asimptomātiski.
Citiem cilvēkiem koronavīruss nonāk plaušu alveolu šūnās, sarīko riktīgu karu ar cilvēka aizsargšūnām un antivielām, tīši vai netīši piesaista baktērijas, rada pneimoniju, akūtu respiratoru distresa sindromu, sepsi, cilvēks nomirst un vīruss nomirst līdz ar viņu, tiek sadedzināts vai aprakts.
Šķiet, vīrusi par cilvēku iedabu nav pietiekami labi informēti. Citādi viņi nelīstu elpceļos smēķētājiem, jo, ielienot smēķētāju plaušās, vīrusam ir lielāka iespēja nomirt līdz ar cilvēku – viņa mājām.
Cilvēks jau ir radījis vakcīnas pret dažādiem mājdzīvnieku koronavīrusiem, kas parasti ir dzīvi, novājināti vīrusi. Kāpēc tad vēl nav radīta vakcīna pret mūs satraucošo SARS 2? Viena problēma ir tā, ka mums nav vides, kurā šo vīrusu pavairot, jo pelītēs vīruss nedzīvo. Otrs ir bažas par novājinātiem vīrusiem – to izmantošana varētu būt bīstama vai vismaz riskanta. Bez tam mūsdienu medicīna prasa augstus drošības standartus un pierādītu efektivitāti, kas vakcīnas izstrādi ļauj veikt ātrākais 12 mēnešu laikā.
Cilvēks uzskata, ka vīruss viņu apdraud, un pamatoti uzskata. Meklē zāles, dezinficē virsmas, spīdina viņam virsū ultravioleto starojumu (kalnu saulīti). Vārdu sakot, bendē vīrusu nost.
Iedomāsimies kaut uz brīdi sevi vīrusa lomā, kurš arī sevi uzskata par radības kroni. Dzīvojis jautrā daudzmiljonu vīrusu kompānijā sikspārnītī, migrējis no viena sikspārņa uz otru, radījis jaunus vīrusus, bet te pēkšņi – nonācis kādā citā – milzu dzīvojamā telpā (cilvēks kā jaunās mājas), kur viņam metas virsū nepazīstami limfocīti, izstrādā vīrusam nāvējošas antivielas.
Nepietiek ar to – tad kad vīruss ir izklepots ārā no savām mājām, viņam lej virsū 70 grādīgu spirtu, bāž autoklāvā, mazgā vīrusu nost no roku ādas ar sārmainām ziepēm un vēl aizsūta ar tualeti uz ūdens attīrīšanas iekārtu. No visām šīm cilvēku aktivitātēm vīruss iet bojā. Bez tam tiem jaunajiem vīrusiem, kas izkļuvuši kādām plaušām ar klepu vai šķavām nav iespēju pārvarēt 2 metru barjeru līdz nākamajām mājām, jo cilvēkus SPKC attālinājis vienu no otra divus metrus (salīdzinot vīrusa lielumu ar mūsējo, tas nozīmētu vismaz attālumu līdz Austrālijai).
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!
[…] Pēteris Apinis: Ar cieņu pret vīrusu kā kara ienaidnieku. Un kad šis karš reiz beigsies? […]