Epidēmijas
Pasaulē tas nav pirmais karš pret vīrusu. Lielākoties kari beigušies ar lieliem zaudējumiem, īpaši cilvēcei. Mūsu ēras 165. gadā romiešu karaspēks no Tuvajiem austrumiem pārveda Antonīna mēri, kas, jādomā, bija bakas. Arī bakas pārnākušas pie cilvēka no dzīvniekiem, iespējams, no govs vai pērtiķa. Slimība izplatījās arī huņņu un ģermāņu vidū, taču nebija tik nāvējoša, jo ciltis dzīvoja nošķirtāk kā Romas iedzīvotāji. Slimība Romas impērijā norisa līdz 180. gadam, no tās mira 5 miljoni iedzīvotāju, arī Marks Aurēlijs.
250. gadā Etiopijā uzliesmoja Kipra mēris, kas, jādomā, bija masalu pārnese no dzīvniekiem uz cilvēkiem. Slimības nosaukums dots par godu Kartāgas labietim svētajam Kipram, nevis Kipras salai. Pēc gada Kipra mēris sasniedza un lielā mērā izputināja Romas impēriju. Slimība ilga divdesmit gadus, un Romā katru dienu mira 5000 iedzīvotāju. Romas armijas kaujasspējas tika iznīcinātas.
Slimība prasīja gan imperoru un konsulu, gan vienkāršo iedzīvotāju dzīvības. Izplatījās kristietība, jo kristieši rūpējās par slimajiem, kā arī aktīvi rūpējās par mirušo apbedīšanu. Tiem kristiešiem, kas paši no slimības mira, tika pierakstīta moceklība, vienlaikus piedāvājot kristīgu atlīdzību pēcdzīves laikā. Slimība palīdzēja izplatīt kristietību visā impērijā un Vidusjūras reģionā.
16. gadsimtā (visvairāk 1520. gadā) bakas Ziemeļ– un Dienvidamerikā (arī Eiropā) paņēma 56 miljonu iedzīvotāju dzīvības. Tika iznīcinātas Acteku un Maiju impērijas. Tieši ar šo epidēmiju visvairāk var saistīt mūsu šodienas bažas par koronavīrusu – indiāņiem bakas bija jauns, svešs vīruss, pret kuru nebija nekādas imunoloģiskas aizsardzības. Jādomā, ka Amerikas pamatiedzīvotāju iznīcināšanā pilnībā vainu nevar uzvelt tikai vienām bakām, bet arī masalām un izsitumu tīfam, ko eiropieši dāsni aizveda uz Ameriku, pretī saņemot sifilisu.
Es apzināti šeit nerakstu par mēri, kas no 1347. līdz 1351. gadam iznīcināja 200 miljonus cilvēku. Mēra izsaucējs Yersinia pestis nav vīruss.
Toties vīruss izsauc gripu, un trešā lielākā nāves pļauja cilvēces vēsturē ar 40– 50 miljoniem mirušo ir spāņu gripas pandēmija 1918. – 1919. gadā. Tā bija putnu gripa, kas radās Ķīnā, Ķīnas strādnieki to pārveda uz Ameriku, kur ķīnieši būvēja dzelzceļus. 1918. gada pavasarī gripa sasniedza Eiropu, bet vislielāko uzliesmojumu piedzīvoja Madridē. Spāņu gripa kļuva par izšķirošu notikumu Pirmajā pasaules karā, jo frontes abās pusēs ierakumos nomira vairāk karavīru nekā no reālas karadarbības. 1918. gada oktobris bija visu laiku lielākās mirstības mēnesis Amerikā. Gripas draudi pazuda 1919. gada vasarā, kad lielākajai daļai inficēto bija vai nu izveidojusies imunitāte, vai arī viņi nomira.
Vēl viena pandēmija, kas ir paņēmusi daudz vairāk dzīvību un, jādomā, kopumā paņems daudz vairāk dzīvību SARS 2 izraisīto Covid 19, ir HIV/AIDS. Kopš 1981. gada šī slimība ir paņēmusi 25–35 miljonus cilvēku dzīvību, un kaut pret tās izraisošo vīrusu mūsu rīcībā ir izcili medikamenti, AIDS vēl joprojām turpinās, izplatās un joprojām katru dienu paņem vairāk dzīvību nekā SARS 2. Dažas citas gripas epidēmijas (Krievu gripa 1889. gadā, Āzijas gripa 1957. gadā, Honkongas gripa 1969. gadā) ir paņēmušas vairāk par miljonu cilvēku dzīvību.
Lielo pandēmiju uzskaitījumā nav dzeltenais drudzis, Ebolas vīruss un dažas citas vīrusu epidēmijas, kuru upuru skaits mērāms tūkstošos.
Turpinājumu lasi nākamajā lapā!
[…] Pēteris Apinis: Ar cieņu pret vīrusu kā kara ienaidnieku. Un kad šis karš reiz beigsies? […]