Kāds mans draugs spiests viens audzināt divas meitas, jo sieva jau krietni sen aizmukusi ar gados jaunāku mīļāko, raksta blogere Anna Bergmane.
“Reiz kļuvu lieciniece neviennozīmīgi vērtējamai scēnai, kad meitenes bija 14 un 15 gadus vecas. Tas notika pie viņiem mājās. Mēs pusdienojām un vienkārši sarunājāmies.
Pēkšņi atveras durvis, ienāk abas meitas, sarunājoties par savām lietām un nepievēršot mums nekādu uzmanību.
Tēvs samērā miermīlīgi painteresējās: “Meitenes, istabās bardaks, trauki netīri, gultas nesaklātas – kā
būtu, ja jūs nedaudz piekārtotu māju?”
Atbilde bija pusaudžiem raksturīga: “Bet kāpēc tu mūs komandē? Tev nav tiesību mums pavēlēt. Skolā mums mācība par bērnu aizsardzības likumu, un mēs pašas varam izlemt, ko darīt.”
Tēva atbilde mani sajūsmināja. Mirkli klusējis, viņš paziņoja: “Nu, ko – izņemam telefonus un atvadāmies no tiem. Kaut kā neatceros likumi, kas liktu vecākiem bērniem pirkt dārgus viedtālruņus. Un dators jums arī nav vajadzīgs – stundām var gatavoties arī bibliotēkā. Interneta ēra beigusies. likumā arī nav teikts, ka tam jābūt. Bet drēbes var iegādāties humpalās, ja reiz esat juridiski tik izglītotas. Ziemā valkāsiet nevis zābakus, bet velteņus – tā es rūpējos, lai jums būtu silti.”
Viena meita attapās jau tūlīt un, kaut ko murminot, devās mazgāt traukus. Otra kādu laiku pūtās, bet pēc piecām minūtēm jau ķērās pie mājas uzkopšanas.
To pavērojis, draugs pasmaidīja un pašūpoja galvu: “Meitenes aug.” Pēc tam mēs turpinājām sarunu, fonā skanot mājsaimniecības trokšņiem.”
Avots: “Our-Life-Fb”