Tā tiek izpostīti likteņi! Kāpēc jums nevajadzētu dzīvot tikai bērnu dēļ.

Viņa apprecējās agri, knapi pabeigusi skolu. Viņa dzemdēja vienu bērnu, bet gadu vēlāk vēl vienu. Karjerai, saviem hobijiem un vaļaspriekiem vienkārši nepalika laika. Visu laiku gatavoja, mazgāja, tīrīja… Un nevar teikt, ka viņai tas nepatika vai ka ģimene bija nelaimīga, nē. Dēli uzauga veselīgi un priecīgi, jo māte par tiem rūpējās. Viņi viņai kļuva par dzīves jēgu.

Tikai pienāca tas brīdis, kad bērni bija izauguši. Viens devās mācīties uz citu valsti, bet otrs nolēma dibināt savu ģimeni un pārcelties dzīvot kopā ar meiteni uz atsevišķu dzīvokli. Un tajā pašā brīdī viņas dzīve sabruka. Galu galā viņai nekā nav palicis. Rezultāts: viņa ir vientuļa, salauzta un viņas dzīve ir kļuvusi tukša, bet bērnu sirdī visu laiku paliek vainas sajūta par mammas vientulību.

Nedaudz atšķirīgs stāsts. Viņai bija iestājusies grūtniecība no vīrieša, kuram viņi nebija vajadzīgi, un viņa nolēma uzaudzināt bērnu pati. Zēnu vienmēr ieskāva rūpes un mīlestība. Māte pati vilka visu, cenšoties nodrošināt dēlam brīnišķīgu dzīvi, aizmirstot sevi, par savu personīgo dzīvi un sapņiem.

Viņai izdevās, viņš uzauga veiksmīgs zēns, tikai ar neatdota parāda sajūtu. Rezultāts: viņam ir 50 gadi, viņš nav precējies un viņam nav bērnu, joprojām dzīvo kopā ar māti, cenšoties atmaksāt savu parādu. Bet tikai neizdodas.

Un vēl viens. Viņas dzīve bija ne visai veiksmīga: karjera negāja augšup (lai gan viņa tā arī pa īstam necentās), princis neatradās un attiecīgi bērni neparādījās. Bet pasē gadu skaitlis jau bija tuvu 40. Tad viņa nolēma tikt pie bērna, lai viņas dzīvē būtu vismaz kaut kas. Ar bērna rociņām viņa gribēja realizēt visus plānus, kurus viņa nevarēja realizēt.

Viņa tā gribēja kļūt par pianisti, bet viņas māte viņai aizliedza. No agras bērnības viņa aizveda bērnu uz mūzikas skolu un gaidīja, ka viņš no debesīm nonesīs viņai zvaigznīti. Bet bērnam nepatika klavieres, viņš ienīda tās ar visu savu sirdi.

Bet mātei nebija iespējams iebilst. Galu galā, “Mamma visu savu dzīvi viņā ielikusi”, un tas bija visu lietu pamatojums. Rezultātā “zvaigzni no debesīm” bērns tā arī nenonesa, bet gan pretēji, kļuva par infantilu pieaugušo bez ambīcijām. Toties klavieres māk spēlēt…

Cik daudz ir šādu stāstu? Cik reižu vecāki upurējuši savas dzīves savu bērnu dēļ, viņu nākotnes labā, bet patiesībā sabendējuši dzīvi sev un bērniem? Tas pat neskaitās miljonos. Un tas viss tikai tāpēc, ka vecāki noliek savus bērnus par savas dzīves jēgu. Tas ir tik ļoti nepareizi…

Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!

Pievienot komentāru