Vecāku un bērnu problēmas
Indiešu gudrība saka: “Bērns ir viesis tavā mājā.” Tas vienmēr jāatceras katram vecākam. Bērns nav jūsu īpašums, viņš ir cilvēks, kam ir sava dzīve, viņa vaļasprieki, mērķi, sapņi. Vecāku pienākums ir nodrošināt viņus ar laimīgu bērnību, dot nepieciešamo un atlaist, kad pienāks laiks. Bērns vecāku dzīvē nav Visuma centrs.
Taču nodrošināt nozīmē dot to, ko jūs varat, nevis visu upurēt, lai tikai bērns saņemtu visu iespējamo. Nevajag šos upurus, tie bērniem nav vajadzīgi. Bet, ja jūs to darāt, tad bērni par to nedrīkst pat nojaust. Jo norādot uz to, ko jūs viņiem esat devis, jūs viņus izaudzināt ar vainas, pienākuma izjūtu, parāda sajūtu, kas viņiem ir jāatdod.
Bet, vai bērniem ir parādā vecākiem? Nē, nav. Mēs paši pieņemam lēmumu par bērniem. Bet kāpēc mēs to darām? Lai īstenotu to, kas mums neizdevās? Lai viņi par mums rūpētos vecumdienās? Piekritīsiet, tas ir diezgan savtīgi. Šķiet, pirmām kārtām tas viss tiek darīts, lai radītu jaunu dzīvību šai pasaulei, lai izjustu mātes vai tēva laimi.
Pāvests Francisks reiz teica: “Jēzus vecāki devās uz templi, lai apstiprinātu, ka viņu dēls pieder Dievam, un ka viņi ir tikai Viņa dzīves sargi, nevis īpašnieki. Tas liek mums domāt: visi vecāki ir bērnu dzīves sargātāji, nevis īpašnieki.”
Bet no otras puses- tā ir jūsu dzīve. Kļūstot par vecāku, jūs nebeidzat būt persona. Jūsu intereses, jūsu personīgā dzīve un sapņi ir ne mazāk svarīgi kā rūpes par bērnu. Nekad neaizmirstiet to.
Dzīvojiet ne tikai bērnu dēļ, neveidojiet viņus par dzīves jēgu. Atrodiet dzīves jēgu citā. Mīli savu otro pusīti, bērni aiziet, bet jūs paliksiet kopā. Neievērot ģimeni un attiecības starp tevi un jūsu izvēlēto nav tā vērts.
Mīli sevi. Kad tu biji bērns, par ko tu sapņoji? Atcerieties to. Izveidojiet savus sapņus, mēģiniet atrast kaut ko, kas jums patīk. Galu galā, kā vēl jūs iemācītu bērnam mīlēt sevi un sasniegt mērķus?
Lūdzu, nedzīvojiet bērnu dēļ. Protams, tā ir jūsu izvēle, jūsu darīšana, un nevienam nav tiesību pateikt, cik tas ir labi vai slikti. Bet padomājiet par to… Redzot bērnus, kuriem vecāki devuši visu un vēl vairāk, ir sāpīgi ieskatīties viņiem acīs. Viņu vainas sajūta par to, ka nevar atdot šo neapmaksāto parādu saviem vecākiem. Viņi, kas nolēmuši uzcelt savu dzīvi, salūzt, jo nevar piedot sev, ka pametuši savus vecākus.
Tā tam nevajadzētu būt, bērniem nevajadzētu justies vainīgiem, jo viņi ir nolēmuši veidot savu dzīvi. Galu galā, kā citādi viņi var atrast laimi? Neviens saka, ka nevajag mīlēt savus bērnus – mīliet tos ar visu sirdi, dodiet viņiem prieku un laimi, tikai atcerieties, ka rūpes var būt pārmērīgas. Un arī, ka bērni agrāk vai vēlāk pieaugs, un viņiem būs jāatbrīvojas no šīm rūpēm.
Kā reiz teicis Kūpers, kādas fantastikas filmas varonis: “Vecāki kļūst par savu bērnu nākotnes spoku”. Domājams, katram vecākam ir rūpīgi jāapsver šie vārdi. Par kādu spoku saviem bērniem vēlaties kļūt: lielu apgrūtinājumu vai gaišu atmiņu?
©TOPRAKSTI.LV / AVOTS: takprosto.cc