Sieviete visu dzīvi bija nodzīvojusi Ņujorkā, bet tagad aplūkoja pilsētu ar izbrīnīta bērna acīm. Viņa parādīja vadītājam māju, deju studiju, kuru apmeklēja bērnībā…
Reizēm viņa vienkārši klusēja un lūkojās pa logu, droši vien atceroties viņas garās dzīves notikumus. Aiz logiem jau bija tumšs, bet viņi vēl bezmērķīgi braukāja…
“Esmu nogurusi. Varbūt mēs varam doties uz slimnīcu” klusi teica sieviete. Līdz galamērķim viņi brauca klusumā. Patversme izrādījās ļoti maza.
Kad viņi ieradās, iznāca medmāsas viņus sagaidīt. Viņas paņēma lietas, iesēdināja sievieti ratiņos.
-Cik daudz es tev esmu parādā, jaunekli? – jautāja vecā sieviete, atverot nobružātu maciņu.
-Necik! – vīrietis uzlika viņai roku uz pleca.
– Bet kā? Jums taču ir jānopelna! – viņa pārsteigumā jautāja.
– Nu, nekas, ir arī citi klienti – smaidīja vadītājs.
Lai nepaspētu pārdomāt, viņš cieši apskāva veco sievieti un sajuta, kā viņa viņu apskāva pretī. “Jūs dāvājāt mazliet prieka vecais sievietei viņas pēdējā ceļojumā” viņa čukstēja, ļaujot plūst asarām no viņas acīm.
Vadītājs atvadījās un aizgāja. Sākās jaunā maiņa, taču viņu tas neuztrauca. Viņš turpināja bezmērķīgi apbraukāt naksnīgo pilsētu. Negribējās runāt. Viņš daudz domāja. Kā būtu, ja kāds cits būtu atbraucis pie vecās sievietes? Ko tad, ja viņš pats nebūtu gaidījis un aizbraucis?
Šī bija viena no svarīgākajām mācībām viņa dzīvē.
Trakā pilsētas burzma ievelk ar briesmīgu spēku. Cilvēki pārstāj novērtēt mazās lietas, pamanot tikai lielus notikumus. Bet klusumā un mazajās lietās nav mazāk dzīvības. Dzīves, kas jums jānovērtē, jābauda. Ir svarīgi būt pacietīgam un nevis steigā radīt troksni, lai nebaidītos no šī ļoti svarīgā brīža.
©TOPRAKSTI.LV / AVOTS: ofigenno.com