Kādu laiku neesmu parunājies par māšu un dēlu attiecībām – sakrāsies šis tas, kas pa šo laiku novērots, izlasīts un izdomāts. Bet ne tikai par to, kas ģimeniskā līmenī, arī “augstākos” un “zemākos”, tajos visos jaušams kopējs musturs. Ar to arī jāpadalās, savā mājaslapā raksta psihoterapeits Viesturs Rudzītis.
Sākšu ar acīmredzamo – sieviete vispār, bet sevišķi latviešu sieviete dēlu vai dēlus vairāk kā būtu vajadzīgs izjūt kā tuvākus par vīru un tikpat kā vienmēr tai tādēļ ir grūtības dēlus atlaist.
Arī dēliem ir grūtības – trauksme un vainas sajūta aizejot. Eksistē arī pretējs spēks – šausmas un riebums pret māti, kas palīdz aiziet, tomēr par to šeit nerunāsim. Trauksme un vainas sajūtas noteikti nav bioloģiski determinētas, jo ne pie cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, ne pie mums ikdienā vieglāk novērojamajiem suņiem vai kaķiem nekas tamlīdzīgs nav vērojams. Sasniedzot noteiktu vecumu, jaunuļi tiek aiztriekti. Kādēļ cilvēkiem viss nav tik vienkārši?
Pirmā atbilde ir – Dievietes spēks dēlu tur pie mātes un otrādi, bet tas ir jāpaskaidro. Dieviete, neaizmirsīsim, ir arhetips, kas radies, pateicoties apziņas attīstībai – dzīvniekiem tāda nav. Dieviete izveidojas, noturīgi programmējoties tam, kas notiek ar bērnu tā pirmajā dzīves gadā un kas noticis ar visiem bērniem daudzu tūkstošgažu laikā attiecībās ar viņu mātēm. Pateicoties smadzeņu jaudas un apzināšanās spēju pieaugumam šī pieredze apkopojusies.
Var teikt, ka Dieviete izveidojas kā iekšējs objekts, kas rodas bērnā no vairākām ietekmēm. Tam 1) jāskatās mātes sejā kā sevī pašā – jāuztver redzamā un sajūtamā māte kā viņš pats; 2) jāredz māte, kas saplūst ar mežonīgās dabas fonu; 3) jāiegūst bazālā drošības sajūta, kas faktiski nozīmē sajušanos vienotam ar māti un dabu, kā visumā drošiem objektiem, attiecībās ar kuriem iespējams izdzīvot. Dieviete ir ne tikai bērnā – arī mātē. Tā, neverbāli komunicējot, nodod bērnam zināšanas, kā pielūgt nedrošo, panākot, ka tas kļūst drošs.
Dievietes arhetips, kā jau visi, ir divdaļīgs. Laimīgā Dieviete signalizē, ka drošība trīsstūrī “bērns – māte – daba” nav iztraucēta. Bet Nelaimīgā – kā tā ir iztraucēta, vai varētu tāda būt, ja bērns – cilvēks steidzami kaut ko nedarīs – tai neziedos – mirs.
Skaidrs, ka dēlam atdalīties no mātes, kas ir arī Dieviete, ir pulka grūtāk nekā pērtiķēnam, kas par tādu arhetipu neko nezina, tam nepietiek smadzeņu, apziņas un vispārināšanas spēju. Un mātei, kas sajūt sevi arī kā Dievieti, tomēr arī sievieti ar smadzenēm, joprojām ir grūti pieņemt pazemojumu, kāds nevar nerasties, ja dēls uzdrošinās aiziet, pārstājot būt pie mātes un tai sevi ziedojot. Ja aiziešana tomēr notiek, un vīriešu psihēs to var viegli novērot, dēls jūtas trauksmains un vainīgs. To viegli var pamanīt viņa nespējā neglābt visas sievietes, baidoties no tās pašas Dievietes. Vainas sajūtas un trauksme, redzot sievietes asaras. Pieklājība un džentelmeniskums.
Par četriem svarīgākajiem vīriešiem sievietes dzīvē, no kuriem tēvs pirmais, svarīgākais, bet vīrs – pēdējais, kas jāpadara par vissvarīgāko, var lasīt šajā saitē, bet noslīpētākā veidā manā grāmatā “Meita un Māte”, 126. lpp.
Šeit es runāju par četrām vīrieša atdalītības pakāpēm no sievietes (mātes). Vairāk par Dievieti, manā grāmatā “Dieviete”.
Un otrā atbilde – dēlu māte grib redzēt kā savas drošības garantētāju, aizstāvi, kam nākotnē varētu uzticēties vairāk nekā vīram – līdzšinējam Apsargam. Vīrs nav asinsradinieks, tādēļ aizdomīgs un mazuzticams.
Šis ir arhetipisks mehānisms, kas izskatās jaunāks par Dievieti, bet tāpat gana stiprs. Tas ir saistīts ar manis postulēto matriarhālā mugurkaula hipotēzi. Tā attiecas uz laikiem, par kuriem tūliņ parunāsim vairāk. Par tiem, kad kaut kāds dēls no mātes tomēr ir atrāvies un saticis kaut kādu tēvu, kas savu māti un sievu ir pametis jau senāk. Viņi kopā sākuši un turpina veidot Ārpusģimenes civilizāciju, kas nostājusies opozīcijā māšu veidotajai Ģimenes civilizācijai un apliecinājuši, ka šī jaunveidojamā civilizācija dod lielāku drošību nekā tā, kas pie mātes un sievas.
TURPINĀJUMU LASI VIESTURA RUDZĪŠA MĀJASLAPĀ!
Savukārt intervijā Vijai Beinertei, kas publicēta portālā LA.lv, Rudzītis atzīst: runāt par vīrieša degradāciju vai attīstību ir ārkārtīgi grūti. Vīrietim ļoti svarīgi ir spēt nepalikt kopā ar māti.
Ir jābūt spēcīgai emocionālai svirai vai degvielai, kas pusaudža gados puiku dzen prom no mātes un kas māti rauj nost no puikas. Divi piemēri. Mēs redzam sievieti, kas baro ar krūti zīdainīti. Mēs izjūtam prieku un aizkustinājumu, gandrīz kā svētbildi uzlūkojot. Cik tas ir skaisti – māte un mazais dēls! Un tagad iedomāsimies to pašu skatu, tikai puikam nu jau ir četrpadsmit. Ko mēs izjūtam? Skumjas un nožēlu. Bet – tā, protams, ir hiperbola, ar ko tu gribi atklāt šādu sieviešu tuvredzību.
Vai esi redzējusi, kā kucīte kož kucēniem? Kucēns jau paaudzies, bet lien pie pupa, un kucīte viņam uzrūc un kož. Tam ir bioloģisks pamats. Tāpēc es teiktu tā: ja tas četrpadsmitgadīgais puika joprojām ir mammai pie krūts, mēs visi – mamma, puika un skatītāji – izjūtam riebumu un šausmas
Jā, es tīšām saasinu, jo tās ir ļoti stipras emocijas, kas puikam liek laisties prom. Šīs emocijas liek viņam izšauties kā bultai prom pasaulē. Un, jo stiprākas ir emocijas, jo tālāk viņš aizlido.