Kā bērni, mēs nepamanām, cik daudz māmiņas dara mūsu labā. Tikai ar laiku nāk izpratne, ka viņas ir pelnījušas mūsu pateicību neierobežotos daudzumos. Viņu mīlestība un rūpes nav izsakāmas naudā…
Zemāk- pieauguša bērna- meitas vēstule, kas ir adresēta viņas mātei.
“Man bija sliktākā māte pasaulē. Kad citiem bērniem tika dotas konfektes brokastīs, viņa spieda mani ēst biezputras, olas un grauzdiņus.
Kad citiem bērniem kafejnīcās pirka limonādes un saldumus, man nācās ēst sviestmaizi mājās. Jūs varat iedomāties, kā man tas nepatika. Tikai viena doma mierināja mani: es neesmu viena. Māsai un diviem brāļiem bija tikpat briesmīga māte, kā man.
Kad mēs devāmies ārā spēlēties, mums bija noteikts precīzs laiks, kad jābūt atpakaļ. Nedrīkstēja kavēt ne minūti. Viņa piespieda mūs valkāt tīras drēbes un katru dienu peldēties. Citi bērni valkāja tādas pašas drēbes vairākas dienas. Daži izsmēja mūs, jo mūsu krekli un kleitas nebija no veikala, bet šūtas mājās. Ekonomija.
Bet tas vēl nav viss! Māte vienmēr ir bijusi stingras disciplīnas pusē. Pat tad, kad mēs devāmies gulēt pēc 21:00, mūs vienalga nākamajā rītā sagaidīja agra celšanās- 8 no rīta.
Viņa lika mums mazgāt traukus, mainīt gultas veļu, gatavot ēdienu un darīt pārējos saimnieciskos darbus. Dažreiz man šķiet, ka naktī viņa negulēja, bet izdomāja vēl citus šausmīgus uzdevumus.
Māte lika teikt patiesību, tikai patiesību.
Laiks gāja, bet mūsu dzīve neuzlabojās. Mēs nevarējām izlikties slimi, lai neietu uz skolu. Tā darīja citi bērni.
Kad mūsu draugi varēja neiet uz skolu mazas skrambas dēļ, mums bija jāiet, lai iegūtu labākos novērtējumus. Viņa pieprasīja, lai mēs censtos it visā.
Tā notika gadu pēc gada. Par mums pastāvīgi zobojās, bet mēs nepievērsām uzmanību.
Nebija miera arī pēc skolas beigšanas. Divi no mums iestājās universitātē, nevienam no mums nekad nav bijušas problēmas ar likumu. Par to, kādi mēs esam kļuvuši, atbildīga ir tikai cietsirdīgā māte.
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!