Kā īsts medus atšķiras no viltojuma? Daži triki palīdzēs to noskaidrot!

Foto – Pixabay

Pēc krāsas
Katrai medus šķirnei ir sava, tikai tai raksturīga krāsa. Ziedu medus ir gaiši dzeltens, liepu ziedu – dzintardzeltens, ošu ziedu – dzidrs un caurspīdīgs, gluži kā ūdens, bet griķu ziedu medus ir dažādos brūnos toņos.

Tīrs medus bez piemaisījumiem, lai kādā krāsā tas arī būtu, parasti ir dzidrs. Medus, kuram ir kāds piejaukums (cukurs, ciete u. c.), ir duļķaināks, un, rūpīgāk ieskatoties, tajā var pamanīt nosēdumus.

Pēc aromāta
Tīrs medus izceļas ar smaržīgu, ne ar ko nesalīdzināmu aromātu. Medum, kam piejaukts cukurs, aromāta nav, bet tā garša vairāk līdzinās stipri saldam cukurūdenim.

Pēc viskozitātes
Pārbaudīt medu var arī, iegremdējot tajā tievu kociņu. Ja medus ir īsts, izņemot kociņu, tas stiepsies līdzi tievā, garā nepārtrauktā pavedienā, bet, kad šis pavediens pārtrūks, tas noslīdēs atpakaļ, izveidojot medus virskārtā vispirms tādu kā tornīti, bet pēc tam vienmērīgi izlīdzināsies.

Savukārt neīsts medus uzvedīsies kā līme: pilēs un bagātīgi tecēs lejup, veidojot šļakatas.

Pēc konsistences
Īstam medum tā ir smalka un maiga. To var viegli parīvēt pirkstos, un tas ātri iesūcas ādā, ko nekādi nevar teikt par neīstu medu. Falsificētam medum struktūra ir rupja, un, paberžot to pirkstos, veidojas kunkulīši.

Vai medum ir piemaisījumi
Papīram, kas labi uzsūc mitrumu, jāuzpilina pāris pilienu medus. Ja tie izplūst un izsūcas cauri papīram – medus nav tīrs. Vēlams pārbaudīt arī, vai medum nav pievienota ciete. Lai to izdarītu, glāzē ieliek nedaudz medus, aplej ar verdošu ūdeni, samaisa un atdzesē. Pēc tam šķīdumā iepilina dažus pilienus joda. Ja šķīdums iekrāsosies zilganā krāsā, tas nozīmēs, ka cietes klātbūtne medū diemžēl eksistē.

Lai pārbaudītu, vai medū ir arī citi piemaisījumi, tajā jāiemērc nokaitēta nerūsējošā tērauda stieplīte. Ja stieplītei pieķersies lipīga masa, piemaisījumi ir, bet, ja tā paliks tīra, medus ir dabisks.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru