Pirmās bailes, kas parādās jaundzimušajam, ir bailes no vientulības, jo mazulītis pilnībā atkarīgs no pieaugušajiem. Ja par viņu rūpējas un laikus apmierina viņa dzīves galvenās prasības, ja pilnībā saņem tik nepieciešamo mīlestību un glāstus, bērnam pret pieaugušo veidojas uzticība. Bet pēc tam – arī uzticība pret pasauli, kurā viņš pavisam nesen ienācis.
Kādas vēl bailes nomāc mazos? Tās ir bailes no tumsas un no noslēgtas telpas. Vēlāk 5–6 gadu vecumā parādās nāves bailes. Iesākumā bērns sāk pārdzīvot par sevi, vēlāk – par sev tuviem cilvēkiem.
Pēc tam – tuvāk skolas vecumam – esošajām bailēm piebiedrojas sociālās bailes – kas saistītas ar saskarsmi, ar citiem cilvēkiem. Starp citu, bailes būt audzinātājas vai draugu atstumtam var parādīties jau 3–4 gadu vecumā. Viss pārējais, no kā vēlāk baidās cilvēks, ir nekas cits kā šo pirmo bērnības baiļu savijums.
Piemēram, bērni bieži baidās no uguns, ūdens, injekcijām, tārpiem, kukaiņiem, suņiem, asinīm. Viss, kas reāli vai šķietami apdraud viņa organisma veselumu, bērnam var asociēties ar nāvi. Tieši tāpēc nav vēlams bērnu vēl vairāk iebiedēt, bet gan visādi censties palīdzēt no “sīkajām bailītēm” atbrīvoties.
Kā noteikt, kas viņu biedē
Pamanīt, ka mazs bērns no kaut kā baidās, var uzreiz. Viņš to demonstrē ar vārdiem, žestiem un savu uzvedību. Toties bērni, kas jau ir vecāki, nereti savas bailes slēpj. Taču bailes, kas tiek turētas un slēptas sevī, pašas no sevis nekur neizgaist. Tās paliek, turklāt var tik pamatīgi sagrauzt no iekšienes, ka bērnam ne tikai pazemināsies pašnovērtējums, bet arī parādīsies nervu traucējumi, neiroze vai pat attīstīsies fobija. Šajā situācijā obligāti jākonsultējas ar bērnu psihologu.
Palīdzēt atminēt, no kā tieši bērns baidās, var netiešas pazīmes. Turklāt bērni tās īpaši arī neslēpj, jo klusībā vienmēr cer saņemt palīdzību.
Pievērsiet uzmanību, ja bērns:
* stāsta par kaut kādu meiteni vai zēnu, kas ir ļoti nobijies, un acīm redzami gaida jūsu reakciju:
* bravūrīgi cenšas demonstrēt savu bezbailību un drosmi, bet pats cenšas tuvāk piespiesties pieaugušajam;
* bieži stāsta kaut kādus briesmu stāstus: par nogrieztu pirkstu, melnu mašīnu, kas aizved bērnus, briesmīgu zirnekli u. tml.;
* guļ, ar visu galvu ietinies segā;
* bieži redz sliktus sapņus, pamostas nobijies un aukstos sviedros;
* neatlaidīgi pieprasa ko tādu, ko agrāk nekad nebija lūdzis, piemēram, iegādāties lielu suni vai aizvilkt logam priekšā aizkarus;
* atteicies no paraduma vakarā iet laukā: agrāk to darīja, bet tagad sēž mājās;
* ir saspringts, bieži satrūkstas, atskatās, nevēlas palikt viens, īpaši krēslas laikā.
Ja kaut kas tāds vai tamlīdzīgs pamanāms, visticamāk, bērns no kaut kā baidās.
Kā palīdzēt
Pirmkārt. Jānoskaidro baiļu avots. Jācenšas maksimāli sīki atcerēties visus pēdējos notikumus, kas varētu izprovocēt izbīli: epizode no kādas filmas, nikni rejošs suns uz ielas vai arī jūsu pašu izsauciens, ieraugot zirnekli.
Otrkārt. Jāvedina bērnu uz atklātu sarunu. Bērni ļoti bieži paši nesaprot, kas ar viņiem notiek. Stāstot pieaugušajam, viņš sāk labāk saprast sevi.
Treškārt. Jāļauj viņam pilnībā izrunāties. Nevajag kritizēt un nevajag arī teikt “nebaidies”, “tā nenotiek”. Tas, kas pieaugušajam šķiet vistīrākā muļķība, bērnam ir nopietna realitāte.
Ceturtkārt. Ja bērns nespēj vai neprot paskaidrot, no kā un kāpēc baidās, var ar viņu parunāt “divās personās” – savā un viņa vietā. Var kopīgi censties biedējošo situāciju uzzīmēt vai izspēlēt kā teātrī, izdomājot tai laimīgas beigas. Bērns jānomierina, un jāparāda viņam un jāpierāda, ka “no tā” nav jābaidās.
Piektkārt. Visiem spēkiem jāpalīdz bērnam atbrīvoties no negatīvajām emocijām. Ja bērns ir izbiedēts, ļoti svarīgi, lai visas viņa negatīvās emocijas tiktu izpaustas uz āru. Mazi bērni un meitenes var sākt skaļi raudāt. Toties “lielie” zēni, kaunoties par saviem pārdzīvojumiem, var sadusmoties un kļūt asi. Par to nav jādusmojas. Tikai jāietur pauze. Bet pēc tam:
* jāuzklausa bērna stāstījums klusējot;
* jāatrod kāds iemesls, par ko varētu viņu palielīt un pateikt – “tas ir lieliski, ka tu…”;
* kopīgi jāmeklē izeja no situācijas.