Selēna izpētes vēsture ir gara un pretrunu pilna. Ilgu laiku to uzskatīja par indi, bet tagad selēns atzīts par vienu no organismam būtiski nepieciešamām vielām.
Pēc zinātnieku aplēsēm, cilvēkiem ar zemu selēna saturu organismā ir divreiz lielāks risks saslimt ar vēzi (īpaši ar kuņģa-zarnu trakta un prostatas vēzi) nekā tiem, kam šis līmenis ir augsts.
Pēdējos gados pat tiek lēsts, ka, iespējams, selēnam varētu būt izšķirīga nozīme dažu sirds-asinsvadu slimību attīstībā. Selēnu un E vitamīnu izmanto stenokardijas ārstēšanai jo, kā pierādījusi prakse, ārstēšana tikai ar E vitamīnu nedod rezultātu.
Profilaktiski cilvēkam katru dienu jāuzņem 0,00001 g selēna. Zinātnieki uzskata, ka šā mikroelementa trūkums ir viena no svarīgākajām mūslaiku problēmām – augsnē tā ir maz, jo selēnu viegli aizskalo ūdeņi.
Daudz selēna ir graudaugu produktos (bez cukura), rupja maluma miltos, taču visvairāk – jūras un akmens sālī. Ar selēnu ir bagāti arī jūras produkti: zivis, sevišķi siļķes, krabji, omāri, langusti, garneles un kalmāri. Augsts tā saturs ir arī olās, turklāt olas dzeltenums satur arī E vitamīnu.
No augu valsts produktiem selēns rodams kviešu klijās, diedzētos kviešos, kukurūzas graudos, tomātos, raugā, sēnēs un ķiplokos. Raugs, īpaši alus raugs, tiek uzskatīts par labāko selēna avotu ne tikai tāpēc, ka šīs vielas tajā ir daudz, – tā ir viegli asimilējamā un bioloģiski aktīvā formā.
Viens no pieejamākajiem un arī garšīgākajiem selēna ieguves avotiem ir kukurūza. Tāpēc sauja kukurūzas pārslu ar pienu (tikai bez cukura) ne tikai ir ātras brokastis, bet arī teicams pretvēža profilakses līdzeklis.