Mūžībā 77 gadu vecumā devies izcilais dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš


Trešdien, 24. martā, mūžībā 77 gadu vecumā devies izcilais dzejnieks, tulkotājs un atdzejotājs Uldis Bērziņš, apstiprinājusi viņa ģimene.

Uldis Bērziņš, dzimis 1944. gada 17. maijā, miris 2021. gada 24. martā Rīgā, bija latviešu dzejnieks un tulkotājs, pazīstams gan kā latviešu dzejas poētikas reformētājs 1970. gados, gan virtuozs atdzejošanas meistars. Atdzejojis no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju u. c. valodām.

Dzimis kā Uldis Egīls Valdemārs Bērziņš 1944. gadā Rīgā stacijas priekšnieka palīga Pauļa Jāņa Bērziņa un viņa sievas Sebastianas Birutas, dzimušas Vītolas, ģimenē. Pirmie dzejoļi tapuši trīspadsmit gadu vecumā 1957. gadā, bet dzejolis “Streiks” publicēts 1963. gadā izdevumā “Universitāte”.

1962. gadā viņš uzsāka latviešu valodas un literatūras studijas LVU Vēstures un filoloģijas fakultātē, 1964. gada rudenī tika iesaukts Padomju armijā. 1968. gada rudenī ar LVU Filoloģijas fakultātes norīkojumu U. Bērziņu ieskaitīja Ļeņingradas Valsts universitātes Austrumu fakultātē turku valodas un literatūras specialitātes (tirkoloģija) otrajā kursā.

1971. gadā viņš saņēma diplomu turku filoloģijā, persiešu un turku filoloģijas studijas turpināja Maskavas Valsts Universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūtā (1973–1974). 1974. gadā apprecējās ar PSRS ZA Austrumpētniecības institūta aspiranti Jeļenu Staburovu. 1974. gada 19. decembrī viņu uzņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienībā. Ieteikumus uzņemšanai RS rakstīja tulkotāja Marija Šūmane, dzejnieki Jānis Sirmbārdis un Ojārs Vācietis. Pirmais Ulda Bērziņa dzejoļu krājums “Piemineklis kazai” pēc ilgas aizkavēšanās iznāca 1980. gadā, kad autors jau bija sasniedzis 36 gadu vecumu.

Uldis Bērziņš papildinājās Prāgas Kārļa Universitātes un Bratislavas Universitātes vasaras skolās (1976–1982).[1] 1983. gadā apmeklēja uzbeku valodas studijas Taškentas Valsts Universitātē. Viņa atdzejojumā latviski iznāca dzejnieku Rasula Rza (1972), Fāzila Hisni Dāglardžas (1974, 1880), Šimborskas (1979) un Saadī (1981) dzejoļu krājumi.

1986. gadā, kad LPSR Rakstnieku savienība savāca grāmatas ar autogrāfiem Černobiļas avarijas sēku likvidatoriem no Latvijas, Uldis Bērziņš kopā ar Marinu Kosteņecku un Andri Sproģi (laikraksta Literatūra un Māksla galveno redaktoru) šīs grāmatas aizveda uz Černobiļu. Viņš bija pārliecināts, ka rakstniekiem jāuzmundrina gars cilvēkiem, kurus paņēma uz diviem mēnešiem, bet pēc tam nelaida mājās, jo viņi jau bija sabojāti un nebija vēlmes bojāt citus vīriešus.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli.

1990. gados Bērziņš strādāja pie jauna Bībeles tulkojuma latviešu valodā, mācījās senebreju valodu Bībeles tulkošanas seminārā Amsterdamas Brīvajā Universitātē (1994—1995), 1997. gadā studēja Upsālas Universitātes Teoloģiskajā institūtā, 1998. gadā piedalījās seminārā “Kristoloģija, jūdu mesiānisms un islāma perspektīva: teksta interpretācija” Zviedrijas Teoloģiskajā institūtā Jeruzalemē.

No senebreju valodas tulkoja Vecās Derības daļas “Ījabs” (1997), “Pulcētājs” (2000), “Slavinājumi” (2005). 2000. gadā sāka darbu arī pie Korāna tulkojuma no arābu valodas, kuru pabeidza 2011. gadā.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru