Pirmkārt, ķermeņa masas samazināšana nav jāveic apaļīgas ķermeņa uzbūves cilvēkam, kurš uzņem normālu kaloriju daudzumu, kuram nav citu ar aptaukošanos saistītu riska faktoru (hipertonijas, locītavu slimību, hiperholesterinēmijas) un kuram liekā tauku masa pārsvarā ir gurnu rajonā nevis ap vidukli. Viņiem nav indikāciju kļūt kārniem.
VAIRĀK LASI ANATOLIJA DANILĀNA GRĀMATĀ “DZĪVO PRIECĪGS UN VESELS”
Šajos gadījumos mazināt ķermeņa masu varētu tikai izņēmuma kārtā, proti, tad, ja pacients to karsti vēlas un kategoriski pieprasa Tomēr pirms tam pacientam jāzina, ka ķermeņa masas samazināšana viņam nav vajadzīga vai, iespējams, ir pat kaitīga. Nav zināms, vai ķermeņa masas “raustīšana” vienmēr notiek bez nelabvēlīgām sekām.
Otrkārt, ķermeņa masas reducēšana nevēlama cilvēkam ar normālu tauku masu. Dažreiz drukns cilvēks, biežāk sieviete, jaunības maksimālismā vai draugu ietekmēts, grib kļūt tievs. Ķermeņa masas mazināšana šajos gadījumos ir kaitīga, jo pacienta uzturs ir nepilnvērtīgs. Bez tam šajos apstākļos palielinās risks saslimt ar bulimia nervosa vai anoreksia nervosa.
Treškārt, ķermeņa masas samazināšana ir neracionāla (pat bīstama!) cilvēkam, kurš novājēšanas kursa laikā pārmērīgi samazinājis uzņemto kaloriju daudzumu, un rezultātā draud iestāties veselības sarežģījumi.
Dažiem cilvēkiem ķermeņa masas reducēšanas laikā iestājas brīdis, kad ķermeņa masa stabilizējas un viņi vairs nenovājē arī tad, ja stipri samazina uzņemto kaloriju daudzumu (līdz 1000–1200 kcal/ dienā).
Šādā situācijā censties panākt vēl lielāku ķermeņa masas samazināšanu nav pareizi, jo iestāsies iekšējo orgānu distrofija un viss neglābjami beigsies ar aptaukošanās recidīvu. Šis fenomens nav guvis izskaidrojumu, bet dažreiz iekšējo orgānu distrofija iestājas, neraugoties uz to, ka liekā tauku masa nav zudusi.
Dažiem cilvēkiem šāds stāvoklis iestājas ļoti ātri — diētas ierobežojumi var nebūt pārmērīgi — piemēram, pacients uzņem 1500–1700 kcal dienā.
Karstasinīgs ķermeņa masas reducētājs šajos gadījumos “jāatvēsina” un jāpierunā, lai tagad velta savas pūles nevis vēl lielākai novājēšanai, bet gūto panākumu saglabāšanai. Visbiežāk ķermeņa masa šajos gadījumos (no medicīniskā viedokļa) reducēta pilnīgi pietiekami.
Ceturtkārt, svara reducēšana (ja tā nav pārmērīgi liela) ir kontrindicēta slimniekiem ar bulimia nervosa. Ja šī slimība piemīt cilvēkam ar lielu ķermeņa masu, tas nozīmē, ka ir darīšana ar divām slimībām vienlaicīgi. Var pieļaut, ka aptaukošanās šajā gadījumā radusies bulimia nervosa slimniekam raksturīgo rijības lēkmju dēļ.
Tomēr tas neļauj sākt ķermeņa masas reducēšanu, jo neārstēta bulimia nervosa agri vai vēlu būs cēlonis diētas režīma pārkāpumam (rijības lēkmēm) un aptaukošanās recidīvam. Viss beigsies ar to, ka palielināsies bulimia nervosa parādības un aptaukošanās.
Lai tas nenotiktu, ārstēšana jāsāk ar bulimia nervosa parādību mazināšanu, un tikai tad, ja rijības lēkmju periodi mitējušies, var apsvērt ķermeņa masas reducēšanas problēmas.
Nereti īpaši pasākumi ķermeņa masas mazināšanai vairs nav vajadzīgi, jo, izzūdot rijības lēkmēm, problēma ir atrisināta. Beidzot, no ķermeņa masas reducēšanas jāatrunā slimnieki, kuriem ir depresija. Jāpiekrīt, ka aptaukošanās var palielināt depresiju.
Tomēr ķermeņa masas samazināšanas pasākumi slimniekam depresijā var ļoti kaitēt — it īpaši neveiksmes gadījumā. Tāpēc vispirms jāārstē depresija, bet ķermeņa masas reducēšana jāatliek.
[…] Ļoti gribas notievēt! Bet 5 gadījumos profesors Danilāns to darīt neiesaka […]