Vecāki! Neaudziniet meitas par “labām meitenītēm”

Visbriesmīgākais, ko vecāki var izdarīt savai meitai, ir audzināt viņu kā “labu meiteni”, uzskata psiholoģe Marija Morana. “Es tagad nesaku: pieklājīgu, gudru vai atbildīgu. Es runāju par labu. “Labs” ir paradums orientēties uz svešiem vērtējumiem, bailes aizvainot jebkuru nelieti, censties saskatīt vislabāko ikvienā kaklasaitē. Būt labam, lasīt, ērtam – tā ir smaga nasta, no kuras daudzi nevar tikt vaļā visu dzīvi.”

Labas meitenes ļoti mīl pieaugušie. Audzinātāji bērnudārzā, vecāki, pamatklašu skolotāji. Liksi labai meitenei izēst visu zupu vai putru – viņa apēdīs, lai tikai nesarūgtinātu pieaugušos. Bet vēlāk, pieaugušo dzīvē, nesaprot, no kurienes liekais svars un paradums ēst vairāk, nekā nepieciešams ķermenim. Viņa “nedzird” savu ķermeni. Viņa ir iemācīta skatīties acīs apkārtējiem: vai esmu jau paēdusi vai vēl ne?

Laba meitene neuzdrošinās pieaugt. Nerunā ar citiem rupji un pat neiebilst: tikai smaida, pamāj, klausa. Bet, kad 14 -15 gadu vecumā viņai ar neķītru smīnu sāk piekļauties pieaugušais tēvocis, meitene pat nespēj atbildēt – nav iemaņu. Tā arī pacieš šausmas, un daudz vēl pacietīs tā vietā, lai stingri un skaļi pateiktu: “Noņem rokas un ātri!”

Laba meitene saņem augstākās atzīmes. Tikai labi vērtējumi viņai ir traģēdija. Studiju gados viņa ir pieradusi orientēties uz citiem un arī tālāk pēc paraduma dzīvo nervozās gaidās: kā mani vērtē? Ko par mani runā? Vai visi mani uzskata par labu? Meitene grib saņemt no pasaules “augstāko atzīmi” kā skolā. Bet pieaugušo pasaule ir iekārtota citādi, tā ir skopa pret uzslavām un dāsna ar zaudējumiem. Meitene cieš un dzer nomierinošus līdzekļus.

Laba meitene cenšas būt ērtāka apkārtējiem, pūkaināka nekā mājas čības. Viņa gādā, rūpējas, upurē sevi. Tikai upurus ne tikai nenovērtē, bet arī uzskata par vājuma zīmi. Un citi to izmanto nekautrējoties. Cik labu, kārtīgu meiteņu, kas tiek audzinātas upura lomai, tiek pie nejēdzīga vīra?

Laba meitene ir iemācījusies ciest. Nenovērs, meit, pieaugušos no viņu svarīgajām lietām ar savām sīkajām problēmām. Klausies, ko citi saka, neprasi uzmanību! Viņa tik ļoti pierod, ka tā kļūst par viņas otro dabu, dzīvesveidu – atrast ciešanas pat tur, kur to nav. Pat dīvānu jaunā meitene nevar nopirkt gadiem ilgi, kaut arī viņai sāp mugura un kakls no neērtās guļvietas.

Būt labiem bērniem ir ļoti ērti pieaugušajiem. Labi bērni ir kā puķes podos, kas, izvietotas uz palodzēm, priecē acis. Bet dzīvē būt “labam”, ak, ļoti slikti. No “labsirdības” pēc tam ilgi un ar pūlēm nākas atbrīvoties.

Tāpēc labāk, lai bērni nav ērti. Toties būs drosmīgāki par sevi, zinādami savas vēlmes, vajadzības un robežas. Lai pierastu sevi novērtēt paši, nevis skatīties skolotājiem acīs. Ja vajag, var būt rupji un dot priekšroku savām vēlmēm. Lai neizaugtu labi. Lai izaugtu laimīgi…

LASI ARĪ ŠOS RAKSTUS!

Mammu, nebrauc, lūdzu, ciemos gadiņus divus trīs! Sievietes atriebības stāsts

“Man drīz būs 40, bet netieku pie sava dzīvokļa.” Izmisušās Veras stāsts

Nevēlos, lai mani bērni būtu tādi pat vergi. Izmisušas skolotājas stāsts

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru